Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Dieva Vārda svētdiena lūgšanu nedēļas par kristiešu vienību ietvaros

21. janvārī, parastā liturģiskā laika 3. svētdienā, katoliskā Baznīca jau 5. reizi svinēs Dieva Vārda svētdienu. Tā nav liela jubileja – īpaši, ja salīdzinām ar citiem svētkiem Baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas pastāv gadsimtus vai tūkstošgades. Un tomēr pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītu savu attieksmi kādā jautājumā. Jēzus mācekļiem bija tikai trīs gadi kopā ar Iemiesoto Dieva Vārdu, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņi vairs nekad neatgrieztos pie dzīves “pa vecam”. Tāpēc šodien ir atbilstoši uzdot sev jautājumu: “Vai šajos gados ir augusi mūsu mīlestība pret Dieva Vārdu? Vai, šo svētku iedrošināti, esam to labāk iepazinuši un dziļāk izpratuši? Un kā ir ar pielietojumu dzīvē?”
Pirmo reizi Dieva Vārda svētkus parastā liturģiskā laika 3. svētdienā svinējām svētā Hieronīma nāves 1600. jubilejas gadā. Šis svētais bija apguvis vairākas Bībeles valodas, ne tikai lai varētu Dieva Vārdu labāk izprast pats, bet arī lai spētu to darīt pieejamāku citiem, veicot tulkojumu uz toreiz saprotamāko latīņu valodu. Hieronīma apbrīnojamais centīgums Dieva Vārda iepazīšanā, izprašanā un izplatīšanā var tikt izskaidrots ar pamatnostāju, ko viņam tik labi ir izdevies formulēt, komentējot pravieti Isaju: Ignoratio enim Scripturarum ignoratio Christi est – nepazīt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu. Ja Hieronīmam toreiz tiktu dots redzēt mūsdienu iespējas Dieva Vārda iepazīšanai un izplatīšanai (no poligrāfijas līdz interneta resursiem un mākslīgā intelekta rīkiem) un vienlaicīgi tiktu atklāts, cik daudz kristiešu šodien ar Bībeli ir uz “jūs”, tad viņš varētu vienīgi noplātīt rokas pilnīgā neizpratnē…
lasīt vairāk >

OKTOBRIS – JOPROJĀM ROŽUKROŅA MĒNESIS

Vakar kustības “Laulāto tikšanās” pārstāvji mani uzaicināja piedalīties attālinātā Rožukroņa lūgšanā. Atzīšos, piekritu negribīgi, jo jau bija noskaitīts Rožukronis draudzē, taču paliku ļoti gandarīts par īpašo atmosfēru un jauko noskaņu, lūdzoties kopā ar mūsu brīnišķīgajām ģimenēm. Šī pieredze mani iedvesmoja uzrakstīt šo nelielo kompilāciju par vienu no senākajām un joprojām aktuālajām katoliskās lūgšanas formām.

Reiz dzirdēju asprātīgu joku par Rožukroņa izcelsmi, izrādās, pirmais šo lūgšanu pielietoja pats Kungs Jēzus, kurš, mazs būdams, raustīja Marijas roku un bērniem raksturīgā veidā atkārtoja: “Mammu, mammu, mammu…”
Lai vai kā, Rožukroni ar pilnām tiesībām var dēvēt par tautas lūgšanu, jo tā ir attīstījusies pamazām, reizē spontāni un apzināti. Viduslaikos bija tradīcija izgreznot Dievmātes statujas ar rožu virtenēm, kurās katrs rozes zieds simbolizēja lūgšanu. Pēc kāda laika šīs virtenes pārtapa lūgšanu krellēs, kuras līdz ar to tika sauktas par „rožukroni”. Nav nejaušība, ka Rožukroņa noslēpumā ir tieši 10 “Esi sveicināta, Marija”, jo katrai cilvēka rokai ir 5 pirksti…
lasīt vairāk >

Gavēnis – lūgšanai par mieru!

Man šķiet, 2022. gada 24. februāra rītu es neaizmirsīšu nekad. Ierastajā laikā ieslēdzās radio modinātājs, tikko bija noskanējusi mūsu valsts himna, kārtējo reizi padomāju, cik labi, ka dienu var iesākt ar lūgšanu un tad… sākās ziņu pārraide. Sastindzis sēdēju un klausījos par acīmredzamo un tomēr neticamo – Eiropas centrā ir sācies karš!
Pirmās emocijas nebūt nebija bailes, bet gan drīzāk skumjas. Dziļas, bezgalīgas skumjas. Bez šaubām, daudz bijām dzirdējuši par militāriem konfliktiem visdažādākajos reģionos, taču tik tuvu karš manas paaudzes Latvijas iedzīvotājiem nav bijis nekad. Ne ģeogrāfiski, ne arī emocionāli.
Vairākkārt ir laimējies būt Ukrainā, it īpaši Melnās jūras tuvumā, ir piedzīvota tās iedzīvotāju sirsnība un viesmīlība, arī Krievija nav sveša zeme, galu galā ikdienā saskaramies ar krievvalodīgajiem mūsu valsts cilvēkiem un, teikšu godīgi, man ļoti patīk krievu kultūra, literatūra, nepārspējamais humors, esmu gandarīts par to, ka brīvi runāju krieviski, kā zināms, mūsu baznīcā katru svētdienu ir Svētā Mise arī krievu valodā, kurā pulcējas fantastiski cilvēki. lasīt vairāk >

“Ne no maizes vien…”

Jau kuru reizi, atverot mūsu draudzes izcilo mājas lapu (www.trisvieniba.lv), mani pārņem grūti pārvarama, bet viegli izskaidrojama kauna sajūta. Pēdējais ieraksts sadaļā “prāvesta blogs” ir no 2020. gada 6. marta. Par gavēņa tēmu…
Nākas secināt, ka nekāds izcilais “blogeris” es droši vien nebūšu nekad. Netikt man pie produktu izvietošanas iespējas! Bet nu, labi. Kā ir, tā ir. Taču, šeku-reku, atmiņā uzausa pāvesta Franciska vārdi: “Daudziem mūsdienu katoļiem vajadzētu iziet no gavēņa noskaņojuma, kurā viņi pastāvīgi atrodas!” Tādēļ nolēmu uzrakstīt kaut ko jaunu. Vai drīzāk, padalīties.
Pirms pāris dienām mani uzrunāja Radio Marija Latvija direktors pr. Pēteris un lūdza pārtulkot Luksemburgas arhibīskapa homīliju, kuru viņš sniedza Euharistiskā kongresa laikā Budapeštā, šī gada 10. septembrī. Protams, man tas bija liels pagodinājums, tādēļ pārtulkoju atsūtīto tekstu, cik vien labi varēdams. Jāatzīst, ka, iedziļinoties kardināla paustajā, biju pozitīvā nozīmē pārsteigts. Kardināls Žans Klods Hollerihs (Jean – Claude Hollerich) kopš 2018. gada marta ir Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisijas priekšsēdētājs, tātad ievērojams mūsdienu Baznīcas bīskaps, kura teiktajā ir vērts ieklausīties.
lasīt vairāk >

Gavēņa ceļš ikdienā

Laikā, kad ir sacelta tik liela ažiotāža saistībā ar jaunatklāto korona vīrusu saimes pārstāvi, kurš var izraisīt slimību “Covid-19”, nebūtu prātīgi vēl ilgāk paturēt bloga sadaļā tēzi “Memento mori”… Tāpēc radās doma padalīties ar vispārzināmām atziņām par Lielo Gavēni, kuru esam uzsākuši jau pirms dažām dienām. Cependant, kā saka franči, gribētos pārdomāt Gavēņa ceļu īpašā kontekstā, saistot to ar uzticību Dievam ikdienas darbos un pienākumos jeb, runājot Sv. Terēzes no Lizjē vārdiem, atgādinot, ka nopietnais ceļojums uz Lieldienām 40 dienu garumā var pārtapt par “mazo taciņu”, vienlaicīgi saglabājot iedarbīgumu. lasīt vairāk >

Memento mori…

Gandrīz vienmēr lielā gavēņa priekšvakarā man prātā nāk kāda vēl pusaudža gados lasīta pseidovēsturiska grāmata par spāņu konkistadoru piedzīvojumiem Dienvidamerikā. Visiem zināms, ka saujiņa avantūristu parādīja neparastu drosmi un guva lielus panākumus pār iezemiešiem, tai skaitā pār acteku indiāņiem. Taču bija kāda slavena kauja, kurā acteki guva ievērojamu pārsvaru pār spāņiem un viņu sabiedrotajiem, atkarojot savu galvaspilsētu Tenočtitlanu. Eiropieši bija spiesti mukt, turklāt viņiem bija tikai viens atkāpšanās ceļš – pāri purvam. Protams, visi centās paķert līdzi kaut ko vērtīgu, pārsvarā zeltu. Taču smagais dārgmetāls purvā daudziem kļuva par nāves iemeslu. Iestigušos karotājus panāca viegli bruņotie indiāņi un nogalināja. Izdzīvoja tika tie, kuri bija paņēmuši līdzi nevis zeltu, bet gan dārgakmeņus, kuri bija gan vērtīgāki, gan arī krietni vieglāki. lasīt vairāk >

Pārdomas pēc Ziemassvētkiem

Nevienu nepārsteidz tas, ka Ziemassvētkos baznīcas ir ļaužu pilnas, jo šajā reizē ceļu uz dievnamu atrod pat tie katoļi, kuri ikdienā meklē miljoniem iemeslu, lai izvēlētos citas prioritātes. Kāda māmiņa, daloties rūpēs par savu bērnu audzināšanu ticībā, stāstīja, ka viņas vecākais dēls, kurš nu jau ir pusaudža gados, nelabprāt dodas viņai līdzi uz Svēto Misi, sakot, ka iešana baznīcā vairs „neesot modē“. Šī tēma ir tikpat sena, cik kaitinoša, un ne jau par to es vēlējos dalīties savās pārdomās pēc Kristus Dzimšanas svētku svinībām. Puisēna teiktais manī rosināja pozitīvu atskārsmi par to, ka mūsdienās ticības praktizēšana Latvijā tiešām vairs nav modes lieta, kā tas varbūt bija tā sauktajā Atmodas laika periodā. lasīt vairāk >

Pāvests Francisks - svētceļnieks kā mēs visi

Šķiet, ka Latvijā nav tāda cilvēka, kurš nezinātu par pāvesta Franciska vizīti mūsu zemē, kā arī pārējās Baltijas valstīs. Neraugoties uz to, ka Svētais Tēvs vairākkārt bija saņēmis ielūgumu viesoties pie mums gan no Latvijas Bīskapu konferences, gan arī no Latvijas valdības, viņa lēmums apmeklēt Lietuvu, Latviju un Igauniju ir liels pārsteigums daudziem. It īpaši tādēļ, ka šādu ielūgumu pāvestam ir ļoti daudz. Cik man ir zināms, viņš pagaidām ir atteicis vizīti Spānijai, milzīgai valstij ar lielu katoļticīgo skaitu. Taču trīs mazās valstis pie Baltijas krastiem Francisks nolēma apmeklēt. Šo izvēli diezgan precīzi pamato Tallinas bīskaps Filips Žordāns. Kādā intervijā viņš nesen teica: “No vienas puses šāda izvēle nešķiet loģiska, jo Baltijas valstis ir mazas gan teritoriāli, gan arī iedzīvotāju skaita ziņā, turklāt ar salīdzinoši mazu katoļu īpatsvaru. Taču, pazīstot pāvestu Francisku, šī izvēle ir loģiska, jo viņš vienmēr ir to pusē, kas nav šīs pasaules varenie.” Līdzīgus vārdus 15. augusta svētkos Aglonā teica apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Pedro Lopess Kintana: “Jau no sava pontifikāta sākuma pāvests Francisks ir skaidri izteicis vēlmi apmeklēt tās zemes, kuras varētu šķist specifiskas vai arī tādas, kas atrodas uz kādas robežas, kur cilvēki cieš vai arī ir cietuši īpašas grūtības nesenā pagātnē. Tādā veidā viņš vēlas tās stiprināt un mācīties no tām. Tādēļ pāvesta vizīte būs gods šai Zemei.”

lasīt vairāk >

Kristus – mans prieks – ir augšāmcēlies!

Jau ir izskanējuši Lieldienu zvani, daudzu kristiešu sirdīs vēl joprojām atbalsojas līksmais ‘Alleluja’ dziedājums un šķiet, ka viss labais jau ir paveikts, Lieldienas ir nosvinētas un varam dzīvot tālāk, gaidot nākamos svētkus. Šāda attieksme zināmā mērā līdzinās situācijai, kurā bija Jēzus mācekļi uzreiz pēc Viņa uzkāpšanas Debesīs, kā tas ir aprakstīts Apustuļu darbos: “Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” (Ap.d. 1, 10-11) Tātad ar Lieldienu noslēpumu viss tikai sākas. lasīt vairāk >

Aizsegtie krusti

Ja kāds šajās dienās apzināti vai neapzināti iemaldīsies baznīcā, viņš noteikti pamanīs, ka visi krusti mūsu dievnamos ir vairāk vai mazāk simboliski aizsegti. Tas tiek darīts katru gadu, laika posmā no gavēņa 5. nedēļas līdz pat Lielajai Piektdienai. Šīs senās liturģiskās tradīcijas pedagoģiskais mērķis ir atgādināt par to, ka Kristus Augšāmcelšanās svētki vairs nav aiz kalniem, tas ir sava veida signāls, redzama zīme, kas liek mobilizēt spēkus pēdējām un vissvarīgākajām Lielā gavēņa dienām. Bez tam aizsegtie krusti aicina padomāt par šī kristiešu svarīgākā simbola īsteno nozīmi, kura bieži vien tiek pārprasta. Krusts ir nevis iznīcības vai beigu zīme, bet gan gluži otrādi - uzvaras un jauna sākuma apliecinājums. Mēs par to jau esam diezgan daudz runājuši, tāpēc šajā reizē es gribētu izvirzīt jaunu teoriju. Tā vien šķiet, ka aizsegtie krusti varētu eventuāli kalpot vēl kādam nolūkam, proti, tie varētu kādam nejaušam mūsdienu piligrimam jeb garīguma meklētājam atgādināt par gavēni kā tādu! lasīt vairāk >