Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

“Ne no maizes vien…”

prāvests Edgars Cakuls, 2021. gada 12. septembris

Jau kuru reizi, atverot mūsu draudzes izcilo mājas lapu (www.trisvieniba.lv), mani pārņem grūti pārvarama, bet viegli izskaidrojama kauna sajūta. Pēdējais ieraksts sadaļā “prāvesta blogs” ir no 2020. gada 6. marta. Par gavēņa tēmu…
Nākas secināt, ka nekāds izcilais “blogeris” es droši vien nebūšu nekad. Netikt man pie produktu izvietošanas iespējas! Bet nu, labi. Kā ir, tā ir. Taču, šeku-reku, atmiņā uzausa pāvesta Franciska vārdi: “Daudziem mūsdienu katoļiem vajadzētu iziet no gavēņa noskaņojuma, kurā viņi pastāvīgi atrodas!” Tādēļ nolēmu uzrakstīt kaut ko jaunu. Vai drīzāk, padalīties.
Pirms pāris dienām mani uzrunāja Radio Marija Latvija direktors pr. Pēteris un lūdza pārtulkot Luksemburgas arhibīskapa homīliju, kuru viņš sniedza Euharistiskā kongresa laikā Budapeštā, šī gada 10. septembrī. Protams, man tas bija liels pagodinājums, tādēļ pārtulkoju atsūtīto tekstu, cik vien labi varēdams. Jāatzīst, ka, iedziļinoties kardināla paustajā, biju pozitīvā nozīmē pārsteigts. Kardināls Žans Klods Hollerihs (Jean – Claude Hollerich) kopš 2018. gada marta ir Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisijas priekšsēdētājs, tātad ievērojams mūsdienu Baznīcas bīskaps, kura teiktajā ir vērts ieklausīties.


Savā homīlijā viņš vienkāršos, bet dziļos vārdos definēja mūsdienu Eiropas garīgos izaicinājumus, vienlaicīgi norādot, ka vienīgais risinājums ir atgriezties pie senajām mūsu kontinenta, mūsu kultūras saknēm, kas balstās Kristū. Tieša valoda un konkrētie pamudinājumi, piemēram, izmantoto lūgšanu un sakramentus, pēdējā laikā nemaz nav tik bieži dzirdēti, it īpaši tādēļ, ka kardināls pats pārstāv Eiropas reģionu, kurā, kā viņš saka: “Ticības liesma ir kļuvusi visai maza un pat draud izdzist.” Pārtikusī Rietumeiropa, kurai ne bez Dieva svētības ir izdevies radīt teju paradīzi zemes virsū, šķiet, pakāpeniski attālinās no sava Radītāja. Kārdinājums, kuru sātans neveiksmīgi izmantoja pret Jēzu, liekulīgi piedāvājot Viņam visas šīs pasaules bagātības, diemžēl pārāk labi iedarbojas uz mūsu laikabiedriem. Arī mēs, post-padomju reģiona ļaudis, neesam no tā pasargāti.
1998. gadā Lietuvā, miestiņā Palendriai, kurš atrodas tikai dažus desmitus kilometru no Latvijas robežas, netālu no Kelmes pilsētas, ieradās 12 benediktīniešu mūki no slavenās Solem (Solesmes) abatijas Francijā. Bija pieņemts lēmums dibināt Baltijas valstīs vienīgo benediktīniešu klosteri. Dažu gadu laikā burtiski lauka vidū tika uzbūvēta grandioza abatija, kā arī viesu māja. Pēc sākotnējās ieceres klostera dibinātājiem būtu jāuzkavējas Lietuvā pārdesmit gadi, līdz nostiprinātos lietuviešu kopiena, un pēc tam jāatgriežas savā dzimtajā klosterī Francijā. Visi bija pārliecināti, ka komunisma nomocītā, bet vēl joprojām dinamiskā Lietuvas Baznīca dos neskaitāmus aicinājumus. Taču realitāte izrādījās pavisam cita… Daži no tiem divpadsmit jau ir mūžībā, tai skaitā pirmais klostera priors, kamēr pārējie brāļi vēl joprojām ir Lietuvā un turpina dedzīgi lūgties par jauniem vietējiem aicinājumiem, taču to skaits pieaug ļoti lēni…
Patērētāju sabiedrības sindroms, kas ir smagi skāris tā saukto Rietumu pasauli, izrādījās stiprāks par vērtībām, kas šo sabiedrību ir veidojušas. Vismaz pagaidām. Viegli iedomāties, ka arī pie mums situācija būtu līdzīga, ja brāļi nolemtu savu klosteri uzcelt Latvijā.
Protams, pasaule, kurā dzīvojam, ir materiāla pasaule, ne no maizes vien cilvēks dzīvo, ir vajadzīgs mājoklis, apģērbs, arī kāds transporta līdzeklis ir noderīgs. Turklāt ne jau visiem ir aicinājums dzīvot kā mūkiem. Rūpes par ģimeni, bērnu audzināšana, skološana pieprasa neizmērojamas investīcijas. Un tomēr… ticība, Kristū īstenota dzīvā saikne ar Dievu ir pamats visam. Bez Dieva svētības pat “maizi negriež nazis ass”, kā teikts senā dziesmā. Un, pat ja griež, tad no tā nav paliekoša prieka un gandarījuma. Mēs nedrīkstam liekulīgi apgalvot, ka laicīgajiem labumiem nav nozīmes, taču tajā pašā laikā mums jāapzinās, ka šī pasaule ir pārejoša, dzīve ir satriecoši īsa un, kā sacīt jāsaka, kapā mēs neko sev līdzi tāpat nepaņemsim. Tāpēc ir vērts sev pajautāt, kas ir manas galvenās vērtības, kāda ir manas dzīves perspektīva, kāds ir tās virziens, kur ir mana sirds. Atcerēsimies Kunga Jēzus Kristus vārdus: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog, bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mt 6, 19-21)
 
Piedāvāju Jums iepazīties ar Luksemburgas Arhibīskapa homīliju Budapeštā, Euharistiskā Kongresa laikā.
 
Luksemburgas Arhibīskapa Žana Kloda Kardināla HOLLERIHA
homīlija Budapeštas Euharistiskajā kongresā
 
TICĪBA
2021. gada 10. septembris
 
Covid pandēmijas laikā bailes ir ienākušas daudzu cilvēku sirdī: bailes no vientulības, bailes par ekonomisko situāciju, bailes no slimības, bailes nonākt slimnīcā, bailes no nāves.
Šīs bailes bija spēcīgi iesakņojušās vīriešu un sieviešu sirdīs, neatkarīgi no tā, vai viņi ir katoļi vai ateisti, ticīgie vai agnostiķi.
Un tomēr, ticīgie cilvēki nav bijuši šī satraukuma paralizēti. Sakramentu pieņemšana, kur tas ir bijis iespējams, vai arī garīgā komūnija bija mierinājuma un cerības avots. Tas ir īsts ticības brīnums, jo mūsu ticība savā būtībā ir ticība Kristum, kas ir miris un augšāmcēlies par mums, ticība Kristum, kurš dzīvo Savas Baznīcas un arī pasaules vidū.
Ticība ir kā kompass mūsu dzīves ceļos. Ticības liesma Eiropā ir kļuvusi visai maza, dažos mūsu kontinenta reģionos tā pat draud izdzist. Ticību balstīja kultūras institūcijas, ticība ienāca dvēselēs simbiozē ar pasauli kurā dzīvojam. Ticība, kuru vairs neatbalsta kristīga pasaule, var sagrīļoties.
Taču ticība nav balstīta tikai kultūrā, ticību galvenokārt baro tās objekts, proti, pats dzīvais Dievs, kurš vienlaicīgi ir arī šīs ticības avots. Ticība ved uz saskarsmi ar dzīvo Dievu, pateicoties lūgšanai un sakramentu pieņemšanai.
Ticībai dabiski piemīt misionārs dinamisms. Ticība pieprasa, lai ar to dalītos… Es lūdzos no visas sirds, lai Eiropa no jauna sev atklāj šo ticības misionāro dimensiju!
Tāpat kā liesmai ir nepieciešams koks un gaiss, lai tā paliktu dzīva, tā arī mūsu ticībai nepieciešamas daudzas lietas. Mēs nedzīvojam savu ticību abstraktā veidā, ticība īstenojas gan konkrēta cilvēka, gan katras kopienas un arī visas Baznīcas dzīves pieredzes ceļā. Ticībai piemīt mūžības dimensija, jo tā ir ticība mūžīgajam Dievam, tā tiek dzīvota laikā un dzīves ceļa telpā. Ticība atver mums acis, lai mēs spētu atpazīt Dieva klātbūtni mūsu pasaulē. Ticība, kuru mēs kopīgi apliecinām Ticības Simbolā (Credo), tajā pašā laikā mudina mūs saklausīt mūsu individuālo aicinājumu un atbildēt tam. Ticība vienmēr ir atbilde Dievam, kurš mūs uzrunā personīgi.
Dalīšanās ticībā atver Baznīcu sinodālajam ceļam. Indivīds, kāda kopiena, reizēm pat vesela vietējā Baznīca var apmaldīties ticības ceļos. Baznīcas kopīgais sinodālais ceļš izlabo mūsu kļūdainās takas un parāda mums virzienu tuksnesī, kā arī ceļu, pa kuru ejot, mēs no šī tuksneša varam iziet.
Mūsu dzīves tuksnesī varam piedzīvot kārdinājumu vai nu pamest ticību novārtā, vai arī reducēt to, atbilstoši mūsu šaurajam skatījumam. Mūsu dzīves tuksnešos ticība ir jābaro. Un kāda gan barība būtu tai visvairāk piemērota, ja ne euharistiskā barība, noliekot pašu Jēzu mūsu dzīves centrā. Jau atkal jāsaka, šī euharistiskā barība ir neatņemami personīga, taču tai pašā laikā jāuzsver, ka tai piemīt kopienas un ekleziālais raksturs. Ja mēs nedzīvotu Baznīcas ekleziālo dimensiju, mēs nogrieztu saknes, kas mūs saista ar Kristu, kas, savukārt, liktu mums apstāties ceļā, kas ved pie Viņa.
Jā, ticība ir dārgums, kas mūs baro. Lūgsimies šajā Misē katrs par savu ticību un tajā pašā laikā lūgsimies par visas Baznīcas ticību!
 
Lūgsimies, lai mūsu ticību uztur cerība! Lūgsimies, lai mūsu ticība atveras žēlsirdībai!
Ticība bez žēlsirdības liek mums aizvērties pašiem uz sevi. Žēlsirdība ir Baznīcas elpa, kuru dzīvina ticība. Ticība bez darbiem ir mirusi. Mūsu pāvests nemitējas atgādināt, ka kā kristieši mēs dzīvojam sabiedrībā un ka netaisnību izaicinājumam ir jāmudina kristiešus iesaistīties to novēršanā. Dzīva ticība mudina iesaistīties. Ticība Dievam – Tēvam, Dēlam, Svētajam Garam, ticība Dievam, kas pats sevī ir Mīlestības apmaiņa, mudina mūs atvērties pasaulei, kā arī mūsu brāļiem un māsām. Dievs mīl visus cilvēkus, tāpat ticība aicina mūs uzlūkot visus, kas ir jebkāda veida trūkumā, kā savus tuvākos. Ticība ir mūsu dzīves dinamiskais elements šajā pasaulē, vienlaicīgi mūs virzot uz dzīvā Dieva kontemplāciju.
 
Lai šis Euharistiskais kongress kļūst par iesēju padziļināt ticību. Jēzus, mūžīgās dzīves maize, nāc palīgā mūsu vājumam!
 
Dievs, liec mūsu ticībai augt!
 
Āmen!
 
Žans – Klods Kardināls Hollerihs
Luksemburgas arhibīskaps
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2021. gada 12. septembris

“Ne no maizes vien…”

Jau kuru reizi, atverot mūsu draudzes izcilo mājas lapu (www.trisvieniba.lv), mani pārņem grūti pārvarama, bet viegli izskaidrojama kauna sajūta. Pēdējais ieraksts sadaļā “prāvesta blogs” ir no 2020. gada 6. marta. Par gavēņa tēmu…
Nākas secināt, ka nekāds izcilais “blogeris” es droši vien nebūšu nekad. Netikt man pie produktu izvietošanas iespējas! Bet nu, labi. Kā ir, tā ir. Taču, šeku-reku, atmiņā uzausa pāvesta Franciska vārdi: “Daudziem mūsdienu katoļiem vajadzētu iziet no gavēņa noskaņojuma, kurā viņi pastāvīgi atrodas!” Tādēļ nolēmu uzrakstīt kaut ko jaunu. Vai drīzāk, padalīties.
Pirms pāris dienām mani uzrunāja Radio Marija Latvija direktors pr. Pēteris un lūdza pārtulkot Luksemburgas arhibīskapa homīliju, kuru viņš sniedza Euharistiskā kongresa laikā Budapeštā, šī gada 10. septembrī. Protams, man tas bija liels pagodinājums, tādēļ pārtulkoju atsūtīto tekstu, cik vien labi varēdams. Jāatzīst, ka, iedziļinoties kardināla paustajā, biju pozitīvā nozīmē pārsteigts. Kardināls Žans Klods Hollerihs (Jean – Claude Hollerich) kopš 2018. gada marta ir Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisijas priekšsēdētājs, tātad ievērojams mūsdienu Baznīcas bīskaps, kura teiktajā ir vērts ieklausīties.
lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2021 Trīsvienības draudze »