Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Kristus – mans prieks – ir augšāmcēlies!

prāvests Edgars Cakuls, 2018. gada 7. aprīlis

Jau ir izskanējuši Lieldienu zvani, daudzu kristiešu sirdīs vēl joprojām atbalsojas līksmais ‘Alleluja’ dziedājums un šķiet, ka viss labais jau ir paveikts, Lieldienas ir nosvinētas un varam dzīvot tālāk, gaidot nākamos svētkus. Šāda attieksme zināmā mērā līdzinās situācijai, kurā bija Jēzus mācekļi uzreiz pēc Viņa uzkāpšanas Debesīs, kā tas ir aprakstīts Apustuļu darbos: “Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” (Ap.d. 1, 10-11) Tātad ar Lieldienu noslēpumu viss tikai sākas.

Minēsim kaut vai to, ka Lieldienu noskaņa Baznīcas liturģijā saglabājas līdz pat Vasarsvētkiem. Šobrīd rit Lieldienu oktāva, pirmā nedēļa, kas seko Kristus Augšāmcelšanās atcerei, kuras laikā katra diena ir svētki. Lieldienu oktāvas laikā, piemēram, liturģijā katru dienu skan Gloria dziedājums, turklāt jau kopš seniem laikiem nav saistošs tā sauktais piektdienas “gavēnis” jeb atturēšanās no gaļas ēdieniem. Arī turpmākajās dienās dzīvosim Lieldienu noskaņā, pie tam Lieldienu liturģiskais laiks Baznīcas liturģijā ir ilgāks par Lielo Gavēni, un tas ir pilnīgi normāli. Ja jau mēs svētkiem gatavojāmies tik ilgi, tas nozīmē, ka pašu svētku pieredzei ir jāveltī vēl vairāk laika. Liturģiskajos lasījumos soli pa solim sekosim līdzi apustuļu un citu Jēzus mācekļu garīgajai pieredzei, kura sevišķā veidā ir atspoguļota Apustuļu darbos. Šo Jaunās Derības grāmatu mēs lasīsim un pārdomāsim teju pilnībā.
Taču ne tikai Baznīcas liturģijā esam aicināti piedzīvot Kristus Augšāmcelšanās realitāti. Tai ir nepieciešami jāatjauno un jāstiprina mūsu uzticība Dievam arī ikdienas dzīvē. Gavēņa ietvaros mūsu draudzē bija iespēja noskatīties dokumentālu filmu par kādu pareizticīgo priesteri, kurš ilgus gadus dzīvoja un kalpoja Kārsavā, tēvu Viktoru. Filmā bija apkopoti materiāli par pašu garīdznieku, kā arī viņa garīgo bērnu liecības. Man atmiņā palika kādas kundzes teiktais, kad viņa atstāstīja sarunu ar garīgo tēvu, kuras laikā ir prasījusi padomu, proti, vai stājoties darbā teikt, ka ir kristiete vai nē. Tie bija padomju varas gadi un situācija nebija viennozīmīga. Priestera padoms bija ģeniāls! Viņš teica: “Tu vari neteikt, ka tici Dievam, bet dzīvo tā, lai visi saprastu, ka tu esi kristiete!”
Tik tiešām Kristus Augšāmcelšanās spēks ir iedvesmas avots visai dzīvei. Ne velti galvenā Lieldienu dievkalpojuma – Svētku Vigīlijas laikā mēs atjaunojam kristības solījumus. Mēs esam kristīti Jēzus nāves un augšāmcelšanās spēkā, un tā nav tikai metafora. Mēs esam saņēmuši neizsīkstošu spēka avotu, par kura nozīmi bieži aizmirstam. Būtu bēdīgi, ja kristieša dzīve līdzinātos kāda dzejnieka teiktajiem vārdiem: “Es strauta malā slāpēs bojā eju…” Iespējami pilnīgi izmantosim to neizsmeļamo potenciālu, ko mūsu sirdīs ir ielikusi Baznīca, pateicoties ticībai Kristum. Veltīsim laiku garīgajai dzīvei, gan individuāli lūdzoties, gan arī piedaloties liturģijā, saņemot svētos sakramentus. Un pāri visam centīsimies ikdienas dzīvē, saskarsmē ar līdzcilvēkiem, ar dabu, ar visu pasauli īstenot to mīlestību, kuras pilnību mēs kontemplējam cilvēktapušajā Dieva Vārdā, kurš par mums nomira un augšāmcēlas, lai mēs miruši grēkam varētu atdzimt Mūžīgajai Dzīvei! Lai svētīgs un garīga prieka pilns Lieldienu laiks, gaidot Svētā Gara nosūtīšanas atceri!
 
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2019. gada 6. marts

Memento mori…

Gandrīz vienmēr lielā gavēņa priekšvakarā man prātā nāk kāda vēl pusaudža gados lasīta pseidovēsturiska grāmata par spāņu konkistadoru piedzīvojumiem Dienvidamerikā. Visiem zināms, ka saujiņa avantūristu parādīja neparastu drosmi un guva lielus panākumus pār iezemiešiem, tai skaitā pār acteku indiāņiem. Taču bija kāda slavena kauja, kurā acteki guva ievērojamu pārsvaru pār spāņiem un viņu sabiedrotajiem, atkarojot savu galvaspilsētu Tenočtitlanu. Eiropieši bija spiesti mukt, turklāt viņiem bija tikai viens atkāpšanās ceļš – pāri purvam. Protams, visi centās paķert līdzi kaut ko vērtīgu, pārsvarā zeltu. Taču smagais dārgmetāls purvā daudziem kļuva par nāves iemeslu. Iestigušos karotājus panāca viegli bruņotie indiāņi un nogalināja. Izdzīvoja tika tie, kuri bija paņēmuši līdzi nevis zeltu, bet gan dārgakmeņus, kuri bija gan vērtīgāki, gan arī krietni vieglāki. lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2019 Trīsvienības draudze »