Man šķiet, 2022. gada 24. februāra rītu es neaizmirsīšu nekad. Ierastajā laikā ieslēdzās radio modinātājs, tikko bija noskanējusi mūsu valsts himna, kārtējo reizi padomāju, cik labi, ka dienu var iesākt ar lūgšanu un tad… sākās ziņu pārraide. Sastindzis sēdēju un klausījos par acīmredzamo un tomēr neticamo – Eiropas centrā ir sācies karš!
Pirmās emocijas nebūt nebija bailes, bet gan drīzāk skumjas. Dziļas, bezgalīgas skumjas. Bez šaubām, daudz bijām dzirdējuši par militāriem konfliktiem visdažādākajos reģionos, taču tik tuvu karš manas paaudzes Latvijas iedzīvotājiem nav bijis nekad. Ne ģeogrāfiski, ne arī emocionāli.
Vairākkārt ir laimējies būt Ukrainā, it īpaši Melnās jūras tuvumā, ir piedzīvota tās iedzīvotāju sirsnība un viesmīlība, arī Krievija nav sveša zeme, galu galā ikdienā saskaramies ar krievvalodīgajiem mūsu valsts cilvēkiem un, teikšu godīgi, man ļoti patīk krievu kultūra, literatūra, nepārspējamais humors, esmu gandarīts par to, ka brīvi runāju krieviski, kā zināms, mūsu baznīcā katru svētdienu ir Svētā Mise arī krievu valodā, kurā pulcējas fantastiski cilvēki. lasīt vairāk >
Kristus – mans prieks – ir augšāmcēlies!
prāvests Edgars Cakuls, 2018. gada 7. aprīlis
Jau ir izskanējuši Lieldienu zvani, daudzu kristiešu sirdīs vēl joprojām atbalsojas līksmais ‘Alleluja’ dziedājums un šķiet, ka viss labais jau ir paveikts, Lieldienas ir nosvinētas un varam dzīvot tālāk, gaidot nākamos svētkus. Šāda attieksme zināmā mērā līdzinās situācijai, kurā bija Jēzus mācekļi uzreiz pēc Viņa uzkāpšanas Debesīs, kā tas ir aprakstīts Apustuļu darbos: “Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” (Ap.d. 1, 10-11) Tātad ar Lieldienu noslēpumu viss tikai sākas.
Minēsim kaut vai to, ka Lieldienu noskaņa Baznīcas liturģijā saglabājas līdz pat Vasarsvētkiem. Šobrīd rit Lieldienu oktāva, pirmā nedēļa, kas seko Kristus Augšāmcelšanās atcerei, kuras laikā katra diena ir svētki. Lieldienu oktāvas laikā, piemēram, liturģijā katru dienu skan Gloria dziedājums, turklāt jau kopš seniem laikiem nav saistošs tā sauktais piektdienas “gavēnis” jeb atturēšanās no gaļas ēdieniem. Arī turpmākajās dienās dzīvosim Lieldienu noskaņā, pie tam Lieldienu liturģiskais laiks Baznīcas liturģijā ir ilgāks par Lielo Gavēni, un tas ir pilnīgi normāli. Ja jau mēs svētkiem gatavojāmies tik ilgi, tas nozīmē, ka pašu svētku pieredzei ir jāveltī vēl vairāk laika. Liturģiskajos lasījumos soli pa solim sekosim līdzi apustuļu un citu Jēzus mācekļu garīgajai pieredzei, kura sevišķā veidā ir atspoguļota Apustuļu darbos. Šo Jaunās Derības grāmatu mēs lasīsim un pārdomāsim teju pilnībā.
Taču ne tikai Baznīcas liturģijā esam aicināti piedzīvot Kristus Augšāmcelšanās realitāti. Tai ir nepieciešami jāatjauno un jāstiprina mūsu uzticība Dievam arī ikdienas dzīvē. Gavēņa ietvaros mūsu draudzē bija iespēja noskatīties dokumentālu filmu par kādu pareizticīgo priesteri, kurš ilgus gadus dzīvoja un kalpoja Kārsavā, tēvu Viktoru. Filmā bija apkopoti materiāli par pašu garīdznieku, kā arī viņa garīgo bērnu liecības. Man atmiņā palika kādas kundzes teiktais, kad viņa atstāstīja sarunu ar garīgo tēvu, kuras laikā ir prasījusi padomu, proti, vai stājoties darbā teikt, ka ir kristiete vai nē. Tie bija padomju varas gadi un situācija nebija viennozīmīga. Priestera padoms bija ģeniāls! Viņš teica: “Tu vari neteikt, ka tici Dievam, bet dzīvo tā, lai visi saprastu, ka tu esi kristiete!”
Tik tiešām Kristus Augšāmcelšanās spēks ir iedvesmas avots visai dzīvei. Ne velti galvenā Lieldienu dievkalpojuma – Svētku Vigīlijas laikā mēs atjaunojam kristības solījumus. Mēs esam kristīti Jēzus nāves un augšāmcelšanās spēkā, un tā nav tikai metafora. Mēs esam saņēmuši neizsīkstošu spēka avotu, par kura nozīmi bieži aizmirstam. Būtu bēdīgi, ja kristieša dzīve līdzinātos kāda dzejnieka teiktajiem vārdiem: “Es strauta malā slāpēs bojā eju…” Iespējami pilnīgi izmantosim to neizsmeļamo potenciālu, ko mūsu sirdīs ir ielikusi Baznīca, pateicoties ticībai Kristum. Veltīsim laiku garīgajai dzīvei, gan individuāli lūdzoties, gan arī piedaloties liturģijā, saņemot svētos sakramentus. Un pāri visam centīsimies ikdienas dzīvē, saskarsmē ar līdzcilvēkiem, ar dabu, ar visu pasauli īstenot to mīlestību, kuras pilnību mēs kontemplējam cilvēktapušajā Dieva Vārdā, kurš par mums nomira un augšāmcēlas, lai mēs miruši grēkam varētu atdzimt Mūžīgajai Dzīvei! Lai svētīgs un garīga prieka pilns Lieldienu laiks, gaidot Svētā Gara nosūtīšanas atceri!