Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Nodarbības, sākot ar oktobri, katru svētdienu līdz maija beigām (izņemot skolēnu brīvlaikus)

plkst. 11:15 - 12:30
 

 

Labā Gana katehēte:
Ludmila Ziediņa
29408520

Katehētes palīdze:
Kristīne Rasnace
26981788
 

Mazliet vairāk par Labā Gana katehēzi...

Pirmsākumi

Daudzi pazīst Marijas Montesori vārdu un ir dzirdējuši, ka viņa veltīja visu savu dzīvi, lai izzinātu veidus, kā strādāt ar bērniem, un palīdzētu viņiem pilnvērtīgi attīstīties. Viņa atklāja bērnu sensitīvos periodus. Taču krietni mazāk ir to, kas zina, ka tieši Marija Montesori izveidoja pirmo ātriju bērnu reliģiskajām nodarbībām, jo bija sapratusi, ka viņas pedagoģiskās metodes galējais un augstākais mērķis ir bērnu reliģiskā izglītība.
 

Būdama līdz filigrānumam uzmanīga novērotāja, turklāt vēl apveltīta ar smalku empātiju, M. Montesori pamanīja, ka mazs bērns ir spējīgs uz attiecībām ar Dievu un ka reliģiskā atmosfērā bērni parāda lielu pateicību un dziļu cieņu. Viņa redzēja, ka bērni atbilstošā vidē un noskaņā ir spējīgi koncentrēties, būt klusumā, gūt prieku no darba, spējīgi uz kārtību, savstarpēju cieņu, ļoti spējīgi pieņemt un dot mīlestību, spējīgi brīnīties un caur brīnīšanos tuvoties Dieva mistērijai. Viņa teica: “Es biju kā zemnieks laukā, kas meklē auglīgu augsni, bet tas, ko es atradu, bija tīrs zelts”. Naktī pirms nāves viņa uzrakstīja vēstuli savu kursu studentiem, lai iedrošinātu viņus pievērst uzmanību bērnu lielajam reliģiskajam potenciālam.
 

Vēlāk Svēto Rakstu pētniece Sofija Kavaleti sadarbībā ar Montesori pedagoģi Džannu Gobi, turpinot izmantot M. Montesori pieredzi, izveidoja Labā Gana katehēzes metodi.
 

Savas atziņas un novērojumus S. Kavaleti aprakstīja grāmatā “Bērna reliģiskais potenciāls” (“The Religious Potential of the Child”), kuru noteikti ir vērts izlasīt visiem mazu bērnu vecākiem. Viņa sāk ar to, ka ar daudziem piemēriem no dzīves pamato, cik ļoti mazam bērnam ir nepieciešamas attiecības ar Dievu, secinot, ka: “Bērns nevēršas pie Dieva, lai ar to meklētu kaut kādu kompensāciju, bet gan dziļas nepieciešamības, kas ierakstīta bērna dabā, vadīts. Bērnam ir vajadzīga beznosacījuma, visaptveroša mīlestība, tāda, kādu nevar dot neviens cilvēks. Neviens bērns, manuprāt, nav mīlēts tik lielā mērā, cik viņš to vēlētos vai cik vajadzētu. Bērnam mīlestība ir vairāk nepieciešama nekā ēdiens, tas ir zinātniski pierādīts. Saskarsmē ar Dievu bērns pieredz nevainojamu mīlestību. Attiecībās ar Dievu bērns atrod rūpes, kas viņam vajadzīgas harmoniskai attīstībai. Dievs, kas ir mīlestība, un bērns, kas lūdz pēc mīlestības vairāk nekā pēc mātes piena, satiek viens otru īpašā dabiskā atbilstībā.  Saskarsmē ar Dievu bērns izjūt dziļu prieku, kas nāk no pašiem viņa būtības dziļumiem un kas ir autentiska viņa dzīves nepieciešamība. Palīdzot bērnam viņa reliģiskajā dzīvē, tālu no kaut kā sveša uztiepšanas, mēs atbildam bērna klusajam lūgumam: “Palīdzi man pašam tuvoties Dievam”.” (Sofia Cavalletti, “The Regilious Potential of the Child: Experiencing Scripture and Liturgy with Young Children” (Catechesis of the Good Shepherd Publications, 1992), pp. 44.-45.)
 

Un ir vārdi, kas palīdz bērnam tuvoties Jēzum. Viens no tiem ir – Labais Gans. “Līdzība par Labo Ganu palīdz bērnam iemīlēties Dievā, un tas liek pamatu viņa turpmākajai morālajai formācijai. Labais Gans mazam bērnam nozīmē gan drošību un rūpes, gan attiecības un mīlestību. Pieaugušos parasti visvairāk šajā līdzībā uzrunā frāze, ka Labais Gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Toties 3 līdz 6 gadus vecam bērnam svarīgākais ir tas, ka Labais gans pazīst savas avis un sauc tās vārdā. Avis atbild šim saucienam, klausoties un sekojot. Viņas to dara tāpat, kā augi reaģē uz sauli. Tā ir orientēšanās uz pareizām attiecībām”, uzsver Debora Presere – Veldere, ilggadēja Montesori pedagoģe un Labā Gana katehēte, kas 2015. gada vasarā atkārtoti viesojās Rīgā, lai vadītu Labā Gana katehēzes 1. līmeņa kursus jeb formāciju katehētiem darbam ar 3 līdz 6 gadus veciem bērniem pēc šīs metodes.
 

Liturģija un Bībele

Kā jau minēts iepriekš, Sofija Kavaleti bija Svēto Rakstu pētniece, turklāt viņa bija ebrejiete. Viņai bija ļoti pamatīgas zināšanas par Svētajiem Rakstiem, bet darbam ar bērniem viņai bija nepieciešams kāds praktiķis – cilvēks, kas būtu Montesori pedagogs, un tā viņa sastapa Džannu Gobi. Tieši Sofijai Kavaleti un Džannai Gobi varam pateikties par to, cik apbrīnojami Labā Gana katehēzes metodē ir savijusies Baznīcas liturģija un Bībeles studijas, respektējot maza bērna attīstības posmus. Tas ir ļoti būtiski, ka Labā Gana katehēzē tiek izmantota gan liturģija, gan Bībele, nevis tikai viena vai otra.
 

Liturģija ir mūsu ticības satura izpausme un, pēc M. Montesori vārdiem, tā var tikt dēvēta par katoļu baznīcas pedagoģisko metodi, jo tā lieto kustības un ir iesaistītas visas maņas. Tāpēc arī Labā Gana katehēzē bērni soli pa solim tiek iepazīstināti ar baznīcas liturģisko gadu, svētkiem, krāsām, Sv.Misē izmantotajiem priekšmetiem, darbībām. Šādā veidā pamazām bērns tuvojas pilnvērtīgai līdzdalībai Sv. Misē.
 

Savukārt Bībele nodrošina saturu. Un tā ir tik poētiska un bagāta ar lieliem vārdiem, kas ir nozīmes pilni. Maziem bērniem ļoti patīk lielie vārdi, viņus tie patiesi fascinē – Godība, Dieva Valstība, Mūžīgais Tēvs, Miera Princis, Svētais Gars, Žēlsirdība u.c.
 

Līdzības – Jēzus mācīšanas metode

Labā Gana katehēzes nodarbībās bieži tiek izmantoti īsi lasījumi no Bībeles, īpaši līdzības, ar kurām Jēzus saviem mācekļiem stāstīja par Dieva valstību. 3 līdz 6 gadus veci bērni iepazīst gan līdzības par sinepju graudiņu un raugu, gan tirgotāju un dārgo pērli, gan apslēpto mantu un kviešu graudu. Līdzības bērniem tiek gan izlasītas, gan ar darba materiālu palīdzību nodemonstrētas. Piemēram, līdzībā par sinepju graudiņu bērniem tiek parādītas sīkās sinepju graudiņu sēklas, lai bērni varētu saprast un aptaustīt, cik ļoti tās ir maziņas, tik tikko saskatāmas. Pēc tam tiek parādīts foto attēls ar izaugušu sinepju augu, kas līdzinās kokam. Vērojot vienu un otru, katehēts mudina bērnu aizdomāties un meditēt par to, kur slēpjas šis milzīgais augšanas spēks?
 

Bērnam nekad netiek pateikta priekšā skaidra atbilde. Ir svarīgi, lai viņš pats par to aizdomājas, jo bērns gūst lielu prieku, kad viņš kaut ko ir sapratis, atklājis. Arī Jēzus, kurš visu runāja līdzībās, nedeva precīzas definīcijas par sevi vai Dieva valstību. Definīciju vietā viņš deva tēlus, sakot: “Debesu valstība ir kā…” Un tad viņš vienmēr piedāvāja kādu elementu no ikdienas dzīves, ko Jūs varat redzēt, un kādu elementu meditācijai, kas ir saistīts ar transcendentālo realitāti, kuru viņš vēlējās atklāt. “Tas ir vienkāršs stāsts, bet tas aizkustina un izaicina mūsu intuīciju un iztēli, tā ka mēs vēl jo vairāk un dziļāk varam meklēt to, ko šī līdzība atklās”, stāsta Debora Presere-Veldere. Turklāt ir svarīgi līdzībām nepielikt neko klāt no sevis, jo Jēzus zināja, ko viņš vēlas pateikt, un kāpēc tieši šādus tēlus izvēlējās. Viņa saka: “Līdzības ir šie tēli, kas mūs aizved pie lielākas Dieva noslēpuma izpratnes. Tās ir kā dārgs akmens, kam ir daudz šķautņu, un Jūs varat ieiet iekšā pa jebkuru šķautni, jo līdzības viena otru papildina”. Līdz ar to katehēta loma Labā Gana katehēzē nav kaut ko didaktiski iemācīt bērnam, bet kopā ar bērnu tuvoties Dievam.
 

Viņa piebilst: “Mums vajag katehēzi veidot šajā garā. Jēzus teica, šī mācība nav no manis, bet no tā, kurš mani sūtīja. Nekas no tā, ko mēs komunicējam bērniem, nav no mums. Mēs esam pazemīgi instrumenti, kas palīdz Dievam darīt šo darbu”.
 

Materiāls tapis, iedvesmojoties no Deboras Preseres-Velederes vadītajām Labā Gana katehēzes lekcijām.

Vērošanas un klusuma nozīme

Klusums māca pieaugušajiem un bērniem ieklausīties Dievā. Klusums ātrijā tiek uzturēts, lai izbaudītu to kā kaut ko skaistu un prieka pilnu.
 

Praktiskās dzīves darbi

Praktiskās dzīves darbi ir vienkārši un ļoti koncentrēti darbi. Tās ir darbības, kas tiek veiktas ar konkrētiem ikdienas priekšmetiem. Ar šiem darbiem bērns mācās rūpēties, par sevi, par vidi, kustību, koordināciju un kontroli, kā arī apgūst sociālās saskarsmes formas. Ar praktiskās dzīves darbiem bērns attīsta koncentrēšanos, uzticēšanos sev, neatkarību, koordināciju, kā arī spēju iesākt, veikt un pabeigt darbību, kas sastāv no vairākiem soļiem.  Tā ir netieša sagatavošanās lūgšanai. Kad bērns spēlējoties mācās koordinēt ķermeni un garu, viņš gūst prieku par paša darīto.

Daži praktiskās dzīves darbi ātrijā ir:

• nest un nolikt krēslu un galdu
• ielikt puķes vāzē,
• notīrīt metāla priekšmetus,
• rūpēties par telpaugiem,
• mazgāt rokas,
• izveidot zīmējumu un aplikācijas darbu.

Sagatavota vide

Ātrijs ir bērnam rūpīgi sagatavota vide, kurā visam jābūt tādam, kas uzrunā bērnu, stāsta viņam par Dieva mīlestību. Tā ir telpa, kas nav ne klase, ne arī sakristija. Tā ir vieta, kurā bērna darbošanās var kļūt par lūgšanu un kurā kopīgi uzklausītais Dieva Vārds var tikt arī svinēts.
 

Tā kā bērnam ir vajadzība pēc kārtības, visam, kas ir nepieciešams, lai vingrinātos, ir jābūt apkopotam vienuviet. Materiāli ir skaisti, taču vienkārši un, lai tie spētu bērnus uzrunāt, tie ir koncentrēti uz būtisko. Ātrijā bērns var patstāvīgi veikt atklājumus, un līdz ar to pieaug viņa ticība sev.

Ieskats mūsu Vissvētākās Trīsvienības draudzes ātrijā (baznīcas 3. stāvā):