21. janvārī, parastā liturģiskā laika 3. svētdienā, katoliskā Baznīca jau 5. reizi svinēs Dieva Vārda svētdienu. Tā nav liela jubileja – īpaši, ja salīdzinām ar citiem svētkiem Baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas pastāv gadsimtus vai tūkstošgades. Un tomēr pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītu savu attieksmi kādā jautājumā. Jēzus mācekļiem bija tikai trīs gadi kopā ar Iemiesoto Dieva Vārdu, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņi vairs nekad neatgrieztos pie dzīves “pa vecam”. Tāpēc šodien ir atbilstoši uzdot sev jautājumu: “Vai šajos gados ir augusi mūsu mīlestība pret Dieva Vārdu? Vai, šo svētku iedrošināti, esam to labāk iepazinuši un dziļāk izpratuši? Un kā ir ar pielietojumu dzīvē?”
Pirmo reizi Dieva Vārda svētkus parastā liturģiskā laika 3. svētdienā svinējām svētā Hieronīma nāves 1600. jubilejas gadā. Šis svētais bija apguvis vairākas Bībeles valodas, ne tikai lai varētu Dieva Vārdu labāk izprast pats, bet arī lai spētu to darīt pieejamāku citiem, veicot tulkojumu uz toreiz saprotamāko latīņu valodu. Hieronīma apbrīnojamais centīgums Dieva Vārda iepazīšanā, izprašanā un izplatīšanā var tikt izskaidrots ar pamatnostāju, ko viņam tik labi ir izdevies formulēt, komentējot pravieti Isaju: Ignoratio enim Scripturarum ignoratio Christi est – nepazīt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu. Ja Hieronīmam toreiz tiktu dots redzēt mūsdienu iespējas Dieva Vārda iepazīšanai un izplatīšanai (no poligrāfijas līdz interneta resursiem un mākslīgā intelekta rīkiem) un vienlaicīgi tiktu atklāts, cik daudz kristiešu šodien ar Bībeli ir uz “jūs”, tad viņš varētu vienīgi noplātīt rokas pilnīgā neizpratnē…
lasīt vairāk >
18. novembris
prāvests Edgars Cakuls, 2016. gada 18. novembris
Šodien svinam Latvijas Republikas dibināšanas 98. gadskārtu. Mūsdienu Latvija ir tik jauna, ka vēl joprojām daudzi tās pilsoņi ir vienaudži savai valstij. Šis fenomens atgādina, ka valsti veido ne tikai tās robežas pasaules kartē, bet arī un pāri visam cilvēki.
Man nāk prātā kāda intervija ar izcilo latviešu režisoru, krietnu latgalieti Jāni Streiču, kurš arī nesen svinēja skaistu dzīves jubileju. Cienījamais mākslinieks toreiz ironizēja, sakot, ka no daudzām mūsdienu nelaimēm Latviju paglābj tās nabadzība... Mēdz teikt, ka katrā jokā ir tikai daļa no joka. Slavenā franču modes dizainere Gabriela Bonī "Koko" Šanela savulaik teica: "Ir cilvēki, kuriem ir nauda, un ir cilvēki, kuri ir bagāti." Valsts svētkos varam padomāt, kas tad ir mūsu bagātība. Protams, tie ir cilvēki, kā arī vērtības, kuras tie glabā un ar kurām dalās.
Ir svarīgi saprast, ko mēs kā kristieši, kā katoļi varam sniegt līdzcilvēkiem.
Baznīca jau ir devusi Latvijai daudz. Senā pontifikālā zeme - Livonija radīja aizmetņus Latvijas valstiskumam. Tās ietvaros, pasargāta no asimilācijas draudiem, par spīti grūtībām un negācijām, veidojās latviešu nācija! Esam Māras zemes bērni, Dievmātes mīlēti un sargāti. Ticība ir iedvesmojusi un vadījusi mūsu senčus, viņu tikumi un krietnums dara mums godu un uzliek svētu pienākumu turpināt labi iesākto par spīti nesenās pagātnes atstātajiem smagajiem ievainojumiem.
Viena no svarīgākajām Baznīcas īpašībām ir tās katolisms. Tā ir unikāla spēja kopējam labumam apvienot dažādus cilvēkus, saglabājot katra individualitāti. Cik ļoti tas ir nepieciešams mūsu reizēm tik sašķeltajai sabiedrībai! Pirms dažiem gadiem 18. novembri svinējām svētdienā. Tradicionāli pēc katras Svētās Mises mūsu baznīcā svētku dienā tiek kopīgi dziedāta valsts himna, kura, kā zināms, ir arī lūgšana. Man likās, ka pēc Misēm poļu un krievu valodā man nāksies dziedāt daudz tuvāk mikrofonam... Taču notika pretējais. Tieši šie mūsu cilvēki, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, himnu dziedāja skaļāk un dedzīgāk. Toreiz to ievēroja visi. Tas bija ārkārtīgi sirsnīgi un aizkustinoši!
Novēlu visiem gaiša prieka un paļāvības pilnus svētkus!
Dievs, svētī Māras zemi Latviju!
Prāvesta blogs
prāvests
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris