21. janvārī, parastā liturģiskā laika 3. svētdienā, katoliskā Baznīca jau 5. reizi svinēs Dieva Vārda svētdienu. Tā nav liela jubileja – īpaši, ja salīdzinām ar citiem svētkiem Baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas pastāv gadsimtus vai tūkstošgades. Un tomēr pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītu savu attieksmi kādā jautājumā. Jēzus mācekļiem bija tikai trīs gadi kopā ar Iemiesoto Dieva Vārdu, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņi vairs nekad neatgrieztos pie dzīves “pa vecam”. Tāpēc šodien ir atbilstoši uzdot sev jautājumu: “Vai šajos gados ir augusi mūsu mīlestība pret Dieva Vārdu? Vai, šo svētku iedrošināti, esam to labāk iepazinuši un dziļāk izpratuši? Un kā ir ar pielietojumu dzīvē?”
Pirmo reizi Dieva Vārda svētkus parastā liturģiskā laika 3. svētdienā svinējām svētā Hieronīma nāves 1600. jubilejas gadā. Šis svētais bija apguvis vairākas Bībeles valodas, ne tikai lai varētu Dieva Vārdu labāk izprast pats, bet arī lai spētu to darīt pieejamāku citiem, veicot tulkojumu uz toreiz saprotamāko latīņu valodu. Hieronīma apbrīnojamais centīgums Dieva Vārda iepazīšanā, izprašanā un izplatīšanā var tikt izskaidrots ar pamatnostāju, ko viņam tik labi ir izdevies formulēt, komentējot pravieti Isaju: Ignoratio enim Scripturarum ignoratio Christi est – nepazīt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu. Ja Hieronīmam toreiz tiktu dots redzēt mūsdienu iespējas Dieva Vārda iepazīšanai un izplatīšanai (no poligrāfijas līdz interneta resursiem un mākslīgā intelekta rīkiem) un vienlaicīgi tiktu atklāts, cik daudz kristiešu šodien ar Bībeli ir uz “jūs”, tad viņš varētu vienīgi noplātīt rokas pilnīgā neizpratnē…
lasīt vairāk >
Par sv. Mārtiņu
prāvests Edgars Cakuls, 2016. gada 10. novembris
Šodien Latvijā ir Mārtiņdiena. No sirds sveicam visus, kuriem ir gods un privilēģija nēsāt šo skaisto vārdu un no tā atvasinātos vārdus.
Neraugoties uz to, ka mūsdienās daudzi tautieši teju visiem svētkiem cenšas piešķirt ultra latvisku vai pat dievturisku noskaņu, Mārtiņu ir visai grūti klasificēt kā „senlatviešu“ dievību. Jo viņš, Mārtiņš no Tūras, ir ne tikai reāla vēsturiska personība, bet arī liels Svētais, kuru godina ne tikai katoļi, bet arī pareizticīgie.
Par sv. Mārtiņa dzīvi varat atrast pietiekoši daudz informācijas visdažādākajās valodās plašajos Interneta resursos, kā, piemēram, šajā Vikipēdijas sadaļā latviski: https://lv.wikipedia.org/wiki/Svētais_Mārtiņš un šajā - krieviski: https://ru.wikipedia.org/wiki/Мартин_Турский
Iespaidīgs ir viņa atgriešanās sākums, kad, būdams romiešu armijas virsnieks, viņš nogriež pusi no sava mēteļa, lai to atdotu kādam nosalušam, mirstošam nabagam, kurā vēlāk viņš atpazīst pašu Kristu. Kāpēc tikai pusi no mēteļa, nevis visu mēteli? Tāpēc, ka 4. gadsimtā Romas imperators saviem karavīriem apmaksāja pusi no aprīkojuma un uniformas. Mārtiņš atdeva to, kas piederēja viņam! Šis praktiskums un reālisms vēlāk raksturos sv. Mārtiņu arī kā bīskapu.
Cik ļoti mūsdienās pietrūkst šādas lietišķas kristietības! Lietišķas tādā nozīmē kā „lietišķā māksla“. Krieviski - прикладное. Pietrūkst prakstiskas, darbīgas, PIELIETOJAMAS kristietības! Tādas, kas ir veidojusi Eiropu, pateicoties sv. Mārtiņam un citiem Dieva cilvēkiem! Ar sterilu dievbijību un saldenām runām vien mēs nepanāksim Latvijas atjaunotni!
Zīmīgi, ka Baznīca piemin sv. Mārtiņu 11. novembrī, kas ir arī mūsu karavīru atceres diena. Arī sv. Mārtiņš bija karavīrs. Taču vēl vairāk viņš bija „Kristus kareivis“, kā saka sv. Pāvils. Mums visiem ir jācenšas būt tādiem kā viņš. Jo ne jau mūsu Bruņotie spēki 5000 vīru sastāvā pasargās šo valsti no tās potenciālajiem ienaidniekiem, bet gan mēs visi, ja vien būsim darbīgi, vienībā stipri un mīlestībā pilnīgi!
Prāvesta blogs
prāvests
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris