Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Pārdomas pēc Ziemassvētkiem

prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 26. decembris

Šīs rindas top Otrajos Ziemassvētkos, kad jau esam piedzīvojuši skaisto Kristus dzimšanas liturģiju. Priecē tas, ka mūsu dievnams svētkos bija ļaužu pilns. Gan vigīlijas dievkalpojumi, gan Euharistiskās svinības svētku dienā, kā arī Pusnakts Mise pulcēja lielu ticīgo skaitu. Īpašs prieks bija ne tikai redzēt tik daudzus Dieva bērnus, bet arī saskatīt dzīvo ticību, kuru viņi bija atnesuši savās sirdīs. Tik tiešām, mēs visi - gan priesteri, gan ticīgā tauta - bijām vienādā mērā piesaistīti īpašajai Ziemassvētku pieredzei, kuras centrā ir Bērns Jēzus – Dievs, tapis cilvēks. Katrs no mums atnācām pie Viņa ar savu ticību, un visi kopā tikām tajā stiprināti. Un, kur ir ticība, tur aug arī cerība un it sevišķi mīlestība, kuras tik ļoti pietrūkst mūsdienu pasaulei.
Šķiet, ka visvairāk Kristus dzimšanas svētki uzrunā ar savu satriecošo vienkāršību. Savādāk nemaz nevar būt, jo Jēzus dzimšana un visi ar to saistītie notikumi ir norisinājušies ārkārtējas pazemības gaisotnē. Gadsimtiem ilgi gaidītais Mesija nepiedzima ķēniņa vai augstmaņa pilī, Viņš pat nav dzimis sava Nācaretes mājokļa vienkāršībā, bet gan piespiedu ceļojuma laikā, kas bija saistīts ar tautas skaitīšanu, ko toreiz Palestīnā īstenoja Romas vara. Protams, piepildījās senais pravietojums par to, ka Mesija piedzims Dāvida pilsētā, proti, Betlēmē, taču neviens nebija paredzējis, ka Dievišķais Bērns nāks pasaulē tik nožēlojamos apstākļos. Betlēmes silīte šķiet mīļa un jauka dievbijīgās Ziemassvētku bildītēs vai baznīcu interjeros, taču toreiz, tajā aukstajā Jūdejas kalnainā apvidus ziemas naktī, tā bija parasta, visticamāk krietni nolietota, iespējams, lopiņu apgrauzta un pilnīgi droši nedaudz smakojoša sile.


Arī pirmie mazā Jēzus viesi bija visai vienkārši ļaudis. Tie bija gani, cilvēki, no kuriem pārējie jūdi visbiežāk vairījās, kurus drīzāk piecieta, nevis ieredzēja, jo viņu darbs un dzīvesveids tā laika sabiedrībai gan bija ļoti noderīgs, taču tas padarīja neiespējamu daudzu jūdiem obligātu reliģisko principu un rituālu ievērošanu. Tādēļ var apgalvot, ka viņi bija sava veida „otrās šķiras cilvēki“, vairāk tuvāki pagāniem, nekā „pareizajiem“ jūdiem. Tādēļ jo iespaidīgāka šķiet Dieva griba, lai tieši gani pirmie sveic mazo Jēzu.
Nedaudz vēlāk Jēzus uzrunās un sajūsminās arī sava laika jūdu reliģiozo eliti, proti, Jeruzalemes tempļa rakstu zinātājus. Būdams tikai 12 gadus vecs, viņš diskusijā ar viņiem tik ļoti aizrāvās, ka aizmirsa par Mariju, Jāzepu un par došanos mājup uz Nācareti kopā ar pārējiem svētceļniekiem. Jēzus vecāki viņu izmisīgi meklēja divu dienu garumā. Šī Jēzus bērnības pēdējā zināmā epizode, kuru mums saglabāja sv. Lūkass, ir labi pazīstama visiem Rožukroņa lūgšanas draugiem. Un tomēr... pirmie un absolūtie Jēzus favorīti bija Palestīnas gani!
Šis fakts, šī Dieva izvēle man lika kārtējo reizi aizdomāties par to salīdzinoši lielo mūsu Baznīcas daļu, kuri pārsvarā atrod ceļu uz dievnamu tikai dažas reizes gadā, tai skaitā Ziemassvētkos. Pirmo reizi mūžā es sapratu, ka, iespējams, tieši viņi ir Jēzus visvairāk gaidītie! Viņa favorīti! Ne jau tādēļ, ka Dievs būtu sajūsmā par šo kristīto personu garīgās dzīves nabadzību, bet gan tādēļ, ka tieši viņiem Jēzus visvairāk ilgojas dāvāt savu mīlestību.
Kristus dzimšanas svētku noskaņā gribu novēlēt visiem Dieva bērniem, gan katras svētdienas baznīcēniem, gan arī tiem, kuri vismaz pagaidām spēj atlicināt savai garīgajai dzīvei pavisam nedaudz laika, būt atvērtiem Dieva mīlestībai, kura tik nepastarpināti un dziļi sevi parāda Bērnā Jēzū. Būsim atvērti visām labajām iedvesmām, kuras Viņš mums dāvā, lai mēs spētu saprast, ko varam darīt labāk Viņa godam!
 
Tāpat gribu no sirds pateikties visiem, kuri līdzdarbojās, lai radītu skaistus Ziemassvētkus mūsu Purvciema baznīcā. Gan tiem, kas piedalījās dievnama sakopšanā un rotāšanā, gan tiem, kas rūpējās par svētku muzikālo saturu, gan tiem, kas sarūpēja dāvanas un iestudēja brīnišķīgos priekšnesumus bērniem. Paldies jums visiem, kas atnācāt uz baznīcu Ziemassvētku vakarā, naktī vai dienā un atnesāt savu ticību kā dāvanu mazajam Jēzum. Šī izvēle no Viņa puses nepaliks neievērota!
 
Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!
 
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2019. gada 6. marts

Memento mori…

Gandrīz vienmēr lielā gavēņa priekšvakarā man prātā nāk kāda vēl pusaudža gados lasīta pseidovēsturiska grāmata par spāņu konkistadoru piedzīvojumiem Dienvidamerikā. Visiem zināms, ka saujiņa avantūristu parādīja neparastu drosmi un guva lielus panākumus pār iezemiešiem, tai skaitā pār acteku indiāņiem. Taču bija kāda slavena kauja, kurā acteki guva ievērojamu pārsvaru pār spāņiem un viņu sabiedrotajiem, atkarojot savu galvaspilsētu Tenočtitlanu. Eiropieši bija spiesti mukt, turklāt viņiem bija tikai viens atkāpšanās ceļš – pāri purvam. Protams, visi centās paķert līdzi kaut ko vērtīgu, pārsvarā zeltu. Taču smagais dārgmetāls purvā daudziem kļuva par nāves iemeslu. Iestigušos karotājus panāca viegli bruņotie indiāņi un nogalināja. Izdzīvoja tika tie, kuri bija paņēmuši līdzi nevis zeltu, bet gan dārgakmeņus, kuri bija gan vērtīgāki, gan arī krietni vieglāki. lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2019 Trīsvienības draudze »