Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Svētīgais Adventa laiks

prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 3. decembris

Jau atkal ir sācies jaunais liturģiskais gads. Šogad decembris ir pieteicis sava veida monopolu skaistajam Adventa laikam, jo šajā mēnesī iedegsim gan pirmo, gan arī pēdējo tradicionālā vainaga sveci.
Likās nedaudz dīvaini, ka pirmās ziņas Adventa sakarā, kuras šogad dzirdēju mēdiju vidē, bija saistītas ar rūpēm par ugunsdrošību… Protams, arī šis aspekts ir svarīgs, taču vēlme izcelt negācijas un otršķirīgo, turklāt bezmaz vai cenšoties piesaukt nelaimi, ir klajā pretrunā ar skaisto Baznīcas dzīves posmu, kuru nupat esam sākuši. Adventa vainaga četras liesmas diskrēti, taču pārliecinoši atgādina par Kristus dzimšanas svētku arvien straujāku tuvošanos. Šis skaistais simbols nav tikai atgādinājums vien, bet arī aicinājums katram kristietim sagatavoties Ziemassvētkiem, pārdomājot Dieva Dēla cilvēktapšanas noslēpumu un ļaujot Kristum piedzimt savās sirdīs arvien vairāk. Varbūt jau esam pieraduši pie šādiem skaistiem vārdiem Adventa sakarā, taču tieši šim mērķim ir paredzētas svētīgās klusuma un pārdomu nedēļas, un neko labāku par Adventu pateikt nevar. Simboliskā, taču tajā pašā laikā ļoti konkrētā veidā Adventā esam aicināti piedzīvot to pašu pieredzi, kuru jūdu tauta īstenoja kopš Ābrahama laikiem, gaidot Mesiju. No mums pašiem ir atkarīgs, vai un cik pilnīgi izmantosim Adventa laiku, kas ir visas Baznīcas un mūsu katra garīgs svētceļojums uz Betlēmi. It īpaši tas ir svarīgi šogad, jo tā ir sanācis, ka pēdējo, ceturto, Adventa sveci iedegsim pašā Ziemassvētku priekšvakarā, tas nozīmē, ka, lai īstenotu savus labos nodomus Adventa sakarā, mums ir tikai trīs pilnas nedēļas.


Tuvojoties Adventam, daudzi jautā, kā būtu pareizi jāgavē... Baznīca nepieprasa kādu sevišķu askētisma praksi Adventa laikā, izņemot tradicionālo piektdienas atturību un sevišķu gatavošanos Ziemassvētku vakaram. Taču man šķiet, ka galvenais Adventa izaicinājums ir klusuma meklējumā. Pasaule, kurā dzīvojam, ir kļuvusi ļoti trokšņaina gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ar šo bēdīgo realitāti ir jārēķinās, taču tas nenozīmē, ka neko nevaram tajā mainīt. Cilvēki, kuri dzīvo noslogotu dzelzceļa līniju tuvumā, ar laiku tik ļoti pierod pie vilcienu radītā trokšņa, ka to nemaz nedzird un tas viņiem vairs netraucē. Arī mēs par spīti pasaules troksnim esam aicināti saklausīt Dieva balsi, kura mūs uzrunā un aicina kaut kam patiesi skaistam un vērtīgam. Adventa laiks šādam garīgam vingrinājumam ir īpaši piemērots.
Advents dod iespēju izkopt sevī cerības tikumu. Ikdienā mēs diezgan maz pieminam šo teologālo dāvanu, kas nāk no pašas Dieva sirds. Vairāk tiek runāts par ticību un par mīlestību. Izcilais franču domātājs Šarls Pegī ir teicis, ka cerības tikumu īstenot un pilnvērtīgi dzīvot ir visgrūtāk, jo cerība mudina mūs ikdienas grūtību vidū saglabāt sevī noturīgu drošības sajūtu saistībā ar nākotni. Tas nav viegli, jo grūtības un izaicinājumi ir mums tuvu klāt, kamēr cerība mudina paļauties uz nākamību, pie tam Mūžības perspektīvā tas nebūt nav vienkārši. It sevišķi šajā tik trauksmainajā laikā, kad mūsu apziņa tiek pārsātināta ar visdažādākā veida informāciju, kuras vairums cenšas mūs piepildīt ar tukšumu un laupīt mieru mūsu dvēselēm. Advents piedāvā iespēju dot savai sirdij taisni pretējo. To pašu mieru un paļāvību, kas nāk no Dieva, mieru, par kuru smagu grūtību priekšā ir liecinājuši Marija, Jāzeps un citi Dieva draugi.
 
Novēlu visiem mūsu mājaslapas lasītājiem pilnvērtīgi izmantot Adventu un labi sagatavoties Kristus dzimšanas svētkiem, kurus svinēsim pavisam drīz!
 
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris

Dieva Vārda svētdiena lūgšanu nedēļas par kristiešu vienību ietvaros

21. janvārī, parastā liturģiskā laika 3. svētdienā, katoliskā Baznīca jau 5. reizi svinēs Dieva Vārda svētdienu. Tā nav liela jubileja – īpaši, ja salīdzinām ar citiem svētkiem Baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas pastāv gadsimtus vai tūkstošgades. Un tomēr pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītu savu attieksmi kādā jautājumā. Jēzus mācekļiem bija tikai trīs gadi kopā ar Iemiesoto Dieva Vārdu, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņi vairs nekad neatgrieztos pie dzīves “pa vecam”. Tāpēc šodien ir atbilstoši uzdot sev jautājumu: “Vai šajos gados ir augusi mūsu mīlestība pret Dieva Vārdu? Vai, šo svētku iedrošināti, esam to labāk iepazinuši un dziļāk izpratuši? Un kā ir ar pielietojumu dzīvē?”
Pirmo reizi Dieva Vārda svētkus parastā liturģiskā laika 3. svētdienā svinējām svētā Hieronīma nāves 1600. jubilejas gadā. Šis svētais bija apguvis vairākas Bībeles valodas, ne tikai lai varētu Dieva Vārdu labāk izprast pats, bet arī lai spētu to darīt pieejamāku citiem, veicot tulkojumu uz toreiz saprotamāko latīņu valodu. Hieronīma apbrīnojamais centīgums Dieva Vārda iepazīšanā, izprašanā un izplatīšanā var tikt izskaidrots ar pamatnostāju, ko viņam tik labi ir izdevies formulēt, komentējot pravieti Isaju: Ignoratio enim Scripturarum ignoratio Christi est – nepazīt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu. Ja Hieronīmam toreiz tiktu dots redzēt mūsdienu iespējas Dieva Vārda iepazīšanai un izplatīšanai (no poligrāfijas līdz interneta resursiem un mākslīgā intelekta rīkiem) un vienlaicīgi tiktu atklāts, cik daudz kristiešu šodien ar Bībeli ir uz “jūs”, tad viņš varētu vienīgi noplātīt rokas pilnīgā neizpratnē…
lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2024 Trīsvienības draudze »