Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Sv. Francisks – dzīvnieku aizbildnis jeb Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības diena

prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 4. oktobris

Katru gadu 4. oktobrī Baznīca piemin sv. Francisku no Asīzes (1182 – 1226), turklāt šajā datumā tiek atzīmēta arī Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības diena. Taču ne visi zina, ka kopīgais datums nav sakritība, jo abas šīs atceres ir savstarpēji saistītas. Pirmo reizi Pasaules dzīvnieku aizsardzības dienu sāka atzīmēt 1931. gadā Itālijas pilsētā Florencē, kad grupa ekologu vērsa uzmanību uz izzūdošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzības nepieciešamību. Mūsdienās dzīvnieku aizsardzības ideja ir paplašinājusies un attiecas uz visiem dzīvniekiem, turklāt jāatzīmē, ka pēdējo gadu laikā šī diena vairāk ir pārvērtusies tieši par mājdzīvnieku aizsardzības dienu, jo 21. gadsimtā visvairāk pakļauti cietsirdībai ir tie dzīvnieki, kas ir tieši atkarīgi no cilvēka. Tas ir radījis nepieciešamību dzīvnieku aizsardzības organizācijām vairāk savas aktivitātes balstīt uz mājdzīvnieku aizsargāšanu. Datums – 4. oktobris - nav izvēlēts nejauši, tas ir apzināti saistīts ar sv. Francisku, vienu no izcilākajiem Svētajiem līdzšinējā Baznīcas vēsturē, kurš cita starpā ir uzskatāms par dabas mīļotāju, dzīvnieku un vides aizbildni. Man šķiet, ka tieši sv. Franciska garīgumā ir meklējama tradīcija veltīt dzīvniekiem apzīmējumu “mazākie brāļi”, jo Asīzes Svētais par brāļiem un māsām uzskatīja ne tikai līdzcilvēkus, bet visu Dieva radību. Brālis viņam bija pat mēness, savukārt sauli viņš sauca par māsu, kā mums to atgādina slavenā itāļu režisora Franko Zefirelli filma.

Kristīgā tradīcija ir saglabājusi vismaz divu situāciju aprakstus, kuras liecina par Asīzes Svētā īpašo saikni ar dzīvniekiem. Slavens ir viņa „sprediķis putniem“, kura laikā debesu lidoņi esot rātni sēdējuši ciešā lokā apkārt sv. Franciskam, klausoties viņa vārdos, turklāt viņš ir varējis tiem pieskarties. Šis gadījums ir plaši atspoguļots daudzos stāstos par sv. Francisku no Asīzes, kā arī Baznīcas ikonogrāfijā. Leģendārs ir arī stāsts par to, ka sv. Asīzes Francisks esot pieradinājis niknu vilku, kurš pat nav vairījies uzbrukt cilvēkiem. Pateicoties sv. Franciska sirsnīgajai draudzībai ar reiz tik mežonīgo plēsēju, vietējās pilsētiņas Gubio iedzīvotāji esot tikuši izglābti no pastāvīga apdraudējuma. Sv. Francisks ir pazīstams ar savu patieso cieņu pret visām dzīvajām būtnēm. Šķiet, ka tieši sv. Franciska attieksme ir atspoguļota Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā: „Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt“.
 
Neesmu kompetents šajā jomā, taču man šķiet, ka dzīvniekus varētu iedalīt trīs kategorijās, proti, savvaļas dzīvnieki, mājdzīvnieki, kuri vienā vai citā veidā ir noderīgi cilvēkam, tādēļ tiek audzēti saimnieciskiem nolūkiem, kā arī mājdzīvnieki, kuri tiek audzēti dekoratīviem mērķiem un faktiski ir draugi un pat ģimenes locekļi. Iepriekšminētā likuma preambulas principi ir attiecināmi uz visiem dzīvniekiem bez izņēmuma.
Jēdziens ‘labturība’ īpaši nopietni ir jāuztver darbā ar saimnieciskos nolūkos audzētiem dzīvniekiem. Kādā zemnieku tirdziņā varēju lasīt interesantu reklāmas saukli vistu olām: “Pērciet priecīgu vistu oliņas!” Šādu attieksmi vajadzētu ievērot visai lopkopības nozarei. Ļoti sāpīgi ir redzēt, cik sliktos apstākļos ir tikuši audzēti dzīvnieki vairākos lielajos pārtikas ražošanas uzņēmumos, kurus nesen atmaskoja dzīvnieku aizsardzības organizāciju pārstāvji. Šo organizāciju darbs ir svarīgs un slavējams, taču arī tas pieprasa zināmu atbildību, jo, piemēram, palaist brīvībā saimnieciskos nolūkos turētus dzīvniekus, zinot, ka viņi savvaļā nevarēs izdzīvot, ir tik pat noziedzīgi, kā pārkāpt šo dzīvnieku labturības noteikumus! Tāpat jāpiezīmē, ka veģetārisms ir slavējama un visnotaļ veselīga dzīves izvēle, taču tajā pašā laikā man šķiet, ka to nevajadzētu pārvērst par kaut ko reliģijai līdzīgu.
Arī uz savvaļas dzīvniekiem ir attiecināmi zināmi labturības nosacījumi. Nedaudz iepazīstoties ar medniecības nozari, sapratu, ka patiesībā mednieku kolektīvi nevis nodarbojas ar masveida savvaļas dzīvnieku iznīcināšanu, bet gan saprātīgi kontrolē sugu populācijas, lai nodrošinātu harmonisku vietējās faunas attīstību. Turklāt nepieciešamības gadījumā meža zvēri tiek saudzēti un aizsargāti, kā arī baroti.
Kas attiecas uz mājas mīluļiem, tad šeit ar vispārējiem dzīvnieku labturības noteikumiem vien būs par maz. Šie mūsu “mazākie brāļi” pieprasa īpašu mīlestību, no kuras izriet attiecīga attieksme, kuras pamatā ir jāliek atbildība. Atcerēsimies dižā franču rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatā “Mazais princis” pausto tēzi: “Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām!” Jebkurš, uzņemoties atbildību par kādu mājdzīvnieku, zina, cik daudz rūpju tie prasa. Daudzi, it sevišķi pilsētnieki, nevarēdami atļauties turēt savu mājdzīvnieku, piesakās kā brīvprātīgie dzīvnieku patversmēs, lai rūpētos par tur esošajiem bieži vien pamestajiem dzīvnieciņiem. Pienācīgi aprūpēti mājdzīvnieki saviem saimniekiem ir īsts prieka avots. Tos raksturo neviltota pieķeršanās un jūtas, kuras nevar saukt savādāk kā vien par mīlestību. Interneta plašumos ir neskaitāmas liecības par sirsnīgu draudzību un pašaizliedzību cilvēku un dzīvnieku savstarpējās attiecībās.
Lai sv. Francisks ar savu piemēru un aizbildniecību palīdz mums pilnveidoties mūsu savstarpējās attiecībās, kā arī ar atbildību izturēties pret mums uzticēto.
 
/Šī raksta veidošanā ir izmantoti materiāli no Dzīvnieku patversmes „Ulubele“ mājas lapas www.ulubele.org/
 
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2019. gada 6. marts

Memento mori…

Gandrīz vienmēr lielā gavēņa priekšvakarā man prātā nāk kāda vēl pusaudža gados lasīta pseidovēsturiska grāmata par spāņu konkistadoru piedzīvojumiem Dienvidamerikā. Visiem zināms, ka saujiņa avantūristu parādīja neparastu drosmi un guva lielus panākumus pār iezemiešiem, tai skaitā pār acteku indiāņiem. Taču bija kāda slavena kauja, kurā acteki guva ievērojamu pārsvaru pār spāņiem un viņu sabiedrotajiem, atkarojot savu galvaspilsētu Tenočtitlanu. Eiropieši bija spiesti mukt, turklāt viņiem bija tikai viens atkāpšanās ceļš – pāri purvam. Protams, visi centās paķert līdzi kaut ko vērtīgu, pārsvarā zeltu. Taču smagais dārgmetāls purvā daudziem kļuva par nāves iemeslu. Iestigušos karotājus panāca viegli bruņotie indiāņi un nogalināja. Izdzīvoja tika tie, kuri bija paņēmuši līdzi nevis zeltu, bet gan dārgakmeņus, kuri bija gan vērtīgāki, gan arī krietni vieglāki. lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2019 Trīsvienības draudze »