Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Nelielas izmaiņas mūsu dievnama interjerā

prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 20. jūlijs

Katoļu dievnams Purvciemā tika uzcelts, pateicoties neskaitāmu ziedotāju atbalstam. Daudz palīdzības tika saņemts arī no ārzemēm. Tika ziedoti ne tikai līdzekļi, bet arī t. s. “baznīcas inventārs”. Tādēļ arī mums ir tik monumentāls altāris, svētītā ūdens trauks ar uzrakstiem flāmu valodā un tamlīdzīgi. Sākotnēji dievnama altārtelpā tika ielikts arī šāds no ārzemēm nācis tabernākuls, kurš bija ļoti smags, neērts un, teikšu kā ir, krietni nolietots. Bija pienācis laiks sagādāt Euharistiskajam Jēzum cienīgāku mājokli. Jaunais tabernākuls tika veidots Polijā mūsu dievnama vajadzībām, attiecīgi piemērojot tā izmērus un dizainu.

Vārds tabernākuls (latīniski – tabernaculum), burtiski tulkojot, nozīmē ‚telts‘.
 
Kamēr Izraēļa tauta cauri tuksnesim ceļoja uz Apsolīto zemi, viņi dzīvoja teltīs kā jau visi nomadi. Taču kopš iziešanas no Ēģiptes viņiem bija kāda īpaša telts, saukta par „Satikšanās telti“, kas faktiski bija pārvietojama svētnīca, īpašas Dieva klātbūtnes vieta savas tautas vidū. Tajā glabājās Derības Šķirsts, turklāt šī telts bija lūgšanas vieta. Par to varam lasīt Izceļošanas grāmatā. (Izc 33,7-11)
 
Kad Izraēļa tauta nostabilizējās un iekārtoja savu galvaspilsētu, Satikšanās telti aizvietoja izcilais Jeruzalemes templis, kuru uzcēla dižais valdnieks Salomons. Derības Šķirsts tika pārvietots uz tā īpašu telpu Templī, kurā ieiet bija atļauts tikai izredzētajiem – karaļiem un Augstajiem priesteriem. Lai izvairītos no elkdievības kārdinājuma, Dievu jūdaismā attēlot nebija ļauts, tomēr virs Derības Šķirsta bija atveidoti divi ķerubi, kuri raudzījās viens uz otru pāri Šķirstam. Izraēlieši uzskatīja, ka tur, kur satikās abu ķerubu skatieni, bija īpaša Dieva klātesamības vieta. Tāpēc arī Tempļa daļa, kurā atradās Derības Šķirsts tika saukta par Vissvētāko vietu.
 
Baznīcas dzīvē tabernākuls ir sakrāls jēdziens, kas tiek attiecināts uz īpašu, nelielam dekorētam seifam līdzīgu novietni dievnamā, kur tiek uzglabāts Vissvētākais Sakraments. Līdz ar to tabernākuls ir īpaša Dieva klātbūtnes vieta baznīcā, turklāt nevis ar simbolisku nozīmi, kā tas bija jūdaismā, bet gan ļoti konkrētā izpratnē, jo Euharistiskajā maizē Jēzus ir reāli klātesošs. To mums atgādina Katoļu Baznīcas Katehisms: „Svētā uzglabāšanas vieta (tabernākuls) vispirms bija domāta cienīgai Euharistijas glabāšanai, lai to ārpus Mises laika varētu aiznest slimniekiem un tiem, kas nav varējuši piedalīties Misē. Padziļinoties ticībai Kristus reālajai klātbūtnei Euharistijā, Baznīca ir apzinājusies, kāda nozīme ir klusai zem euharistiskajām zīmēm klātesošā Kristus pielūgsmei. Šī iemesla dēļ tabernākuls baznīcā jānovieto īpaši cienīgā vietā; tam jābūt veidotam tā, lai uzsvērtu un paustu patiesību par Kristus reālo klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā.“ (KBK 1379) Līdz ar to kristietim nav svētākas vietas par tabernākulu. Katoļu baznīcās tradicionāli Vissvētākā Sakramenta atrašanās vietu var noteikt pēc sarkanas gaismiņas. Katrs katolis, ienākot svešā dievnamā, to spontāni meklē un atradis pagodina Vissvētāko Sakramentu.
 
Gribu no sirds pateikties visiem, kas, nežēlojot savu laiku un talantu, palīdzēja veikt nepieciešamos uzlabojumus mūsu dievnama interjerā. It sevišķi Kšistofam un citiem viņa poļu kolēģiem par jaunā tabernākula izveidi, Intam par dizaina risinājumu izstrādi un praktisko palīdzību tā izveidošanā, galdniekam Jānim par nepieciešamajiem koka apdares elementiem, Guntaram un viņa vīriem par smago, bet izcili veikto instalācijas darbu, kurš nu jau ir gandrīz vai pilnībā pabeigts.
 
Lai Dievs bagātīgi aizmaksā visiem, kuri atbalsta mūsu dievnamu ar saviem līdzekļiem, darbu un lūgšanām!
 
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2018. gada 27. decembris

Pārdomas pēc Ziemassvētkiem

Nevienu nepārsteidz tas, ka Ziemassvētkos baznīcas ir ļaužu pilnas, jo šajā reizē ceļu uz dievnamu atrod pat tie katoļi, kuri ikdienā meklē miljoniem iemeslu, lai izvēlētos citas prioritātes. Kāda māmiņa, daloties rūpēs par savu bērnu audzināšanu ticībā, stāstīja, ka viņas vecākais dēls, kurš nu jau ir pusaudža gados, nelabprāt dodas viņai līdzi uz Svēto Misi, sakot, ka iešana baznīcā vairs „neesot modē“. Šī tēma ir tikpat sena, cik kaitinoša, un ne jau par to es vēlējos dalīties savās pārdomās pēc Kristus Dzimšanas svētku svinībām. Puisēna teiktais manī rosināja pozitīvu atskārsmi par to, ka mūsdienās ticības praktizēšana Latvijā tiešām vairs nav modes lieta, kā tas varbūt bija tā sauktajā Atmodas laika periodā. lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2019 Trīsvienības draudze »