Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Nelielas izmaiņas mūsu dievnama interjerā

prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 20. jūlijs

Katoļu dievnams Purvciemā tika uzcelts, pateicoties neskaitāmu ziedotāju atbalstam. Daudz palīdzības tika saņemts arī no ārzemēm. Tika ziedoti ne tikai līdzekļi, bet arī t. s. “baznīcas inventārs”. Tādēļ arī mums ir tik monumentāls altāris, svētītā ūdens trauks ar uzrakstiem flāmu valodā un tamlīdzīgi. Sākotnēji dievnama altārtelpā tika ielikts arī šāds no ārzemēm nācis tabernākuls, kurš bija ļoti smags, neērts un, teikšu kā ir, krietni nolietots. Bija pienācis laiks sagādāt Euharistiskajam Jēzum cienīgāku mājokli. Jaunais tabernākuls tika veidots Polijā mūsu dievnama vajadzībām, attiecīgi piemērojot tā izmērus un dizainu.

Vārds tabernākuls (latīniski – tabernaculum), burtiski tulkojot, nozīmē ‚telts‘.
 
Kamēr Izraēļa tauta cauri tuksnesim ceļoja uz Apsolīto zemi, viņi dzīvoja teltīs kā jau visi nomadi. Taču kopš iziešanas no Ēģiptes viņiem bija kāda īpaša telts, saukta par „Satikšanās telti“, kas faktiski bija pārvietojama svētnīca, īpašas Dieva klātbūtnes vieta savas tautas vidū. Tajā glabājās Derības Šķirsts, turklāt šī telts bija lūgšanas vieta. Par to varam lasīt Izceļošanas grāmatā. (Izc 33,7-11)
 
Kad Izraēļa tauta nostabilizējās un iekārtoja savu galvaspilsētu, Satikšanās telti aizvietoja izcilais Jeruzalemes templis, kuru uzcēla dižais valdnieks Salomons. Derības Šķirsts tika pārvietots uz tā īpašu telpu Templī, kurā ieiet bija atļauts tikai izredzētajiem – karaļiem un Augstajiem priesteriem. Lai izvairītos no elkdievības kārdinājuma, Dievu jūdaismā attēlot nebija ļauts, tomēr virs Derības Šķirsta bija atveidoti divi ķerubi, kuri raudzījās viens uz otru pāri Šķirstam. Izraēlieši uzskatīja, ka tur, kur satikās abu ķerubu skatieni, bija īpaša Dieva klātesamības vieta. Tāpēc arī Tempļa daļa, kurā atradās Derības Šķirsts tika saukta par Vissvētāko vietu.
 
Baznīcas dzīvē tabernākuls ir sakrāls jēdziens, kas tiek attiecināts uz īpašu, nelielam dekorētam seifam līdzīgu novietni dievnamā, kur tiek uzglabāts Vissvētākais Sakraments. Līdz ar to tabernākuls ir īpaša Dieva klātbūtnes vieta baznīcā, turklāt nevis ar simbolisku nozīmi, kā tas bija jūdaismā, bet gan ļoti konkrētā izpratnē, jo Euharistiskajā maizē Jēzus ir reāli klātesošs. To mums atgādina Katoļu Baznīcas Katehisms: „Svētā uzglabāšanas vieta (tabernākuls) vispirms bija domāta cienīgai Euharistijas glabāšanai, lai to ārpus Mises laika varētu aiznest slimniekiem un tiem, kas nav varējuši piedalīties Misē. Padziļinoties ticībai Kristus reālajai klātbūtnei Euharistijā, Baznīca ir apzinājusies, kāda nozīme ir klusai zem euharistiskajām zīmēm klātesošā Kristus pielūgsmei. Šī iemesla dēļ tabernākuls baznīcā jānovieto īpaši cienīgā vietā; tam jābūt veidotam tā, lai uzsvērtu un paustu patiesību par Kristus reālo klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā.“ (KBK 1379) Līdz ar to kristietim nav svētākas vietas par tabernākulu. Katoļu baznīcās tradicionāli Vissvētākā Sakramenta atrašanās vietu var noteikt pēc sarkanas gaismiņas. Katrs katolis, ienākot svešā dievnamā, to spontāni meklē un atradis pagodina Vissvētāko Sakramentu.
 
Gribu no sirds pateikties visiem, kas, nežēlojot savu laiku un talantu, palīdzēja veikt nepieciešamos uzlabojumus mūsu dievnama interjerā. It sevišķi Kšistofam un citiem viņa poļu kolēģiem par jaunā tabernākula izveidi, Intam par dizaina risinājumu izstrādi un praktisko palīdzību tā izveidošanā, galdniekam Jānim par nepieciešamajiem koka apdares elementiem, Guntaram un viņa vīriem par smago, bet izcili veikto instalācijas darbu, kurš nu jau ir gandrīz vai pilnībā pabeigts.
 
Lai Dievs bagātīgi aizmaksā visiem, kuri atbalsta mūsu dievnamu ar saviem līdzekļiem, darbu un lūgšanām!
 
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris

Dieva Vārda svētdiena lūgšanu nedēļas par kristiešu vienību ietvaros

21. janvārī, parastā liturģiskā laika 3. svētdienā, katoliskā Baznīca jau 5. reizi svinēs Dieva Vārda svētdienu. Tā nav liela jubileja – īpaši, ja salīdzinām ar citiem svētkiem Baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas pastāv gadsimtus vai tūkstošgades. Un tomēr pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītu savu attieksmi kādā jautājumā. Jēzus mācekļiem bija tikai trīs gadi kopā ar Iemiesoto Dieva Vārdu, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņi vairs nekad neatgrieztos pie dzīves “pa vecam”. Tāpēc šodien ir atbilstoši uzdot sev jautājumu: “Vai šajos gados ir augusi mūsu mīlestība pret Dieva Vārdu? Vai, šo svētku iedrošināti, esam to labāk iepazinuši un dziļāk izpratuši? Un kā ir ar pielietojumu dzīvē?”
Pirmo reizi Dieva Vārda svētkus parastā liturģiskā laika 3. svētdienā svinējām svētā Hieronīma nāves 1600. jubilejas gadā. Šis svētais bija apguvis vairākas Bībeles valodas, ne tikai lai varētu Dieva Vārdu labāk izprast pats, bet arī lai spētu to darīt pieejamāku citiem, veicot tulkojumu uz toreiz saprotamāko latīņu valodu. Hieronīma apbrīnojamais centīgums Dieva Vārda iepazīšanā, izprašanā un izplatīšanā var tikt izskaidrots ar pamatnostāju, ko viņam tik labi ir izdevies formulēt, komentējot pravieti Isaju: Ignoratio enim Scripturarum ignoratio Christi est – nepazīt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu. Ja Hieronīmam toreiz tiktu dots redzēt mūsdienu iespējas Dieva Vārda iepazīšanai un izplatīšanai (no poligrāfijas līdz interneta resursiem un mākslīgā intelekta rīkiem) un vienlaicīgi tiktu atklāts, cik daudz kristiešu šodien ar Bībeli ir uz “jūs”, tad viņš varētu vienīgi noplātīt rokas pilnīgā neizpratnē…
lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2024 Trīsvienības draudze »