Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu draudze

Atgriešanās ikdienā

prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 4. februāris

Pēc senas tradīcijas ar 2. februāri jeb Kunga Jēzus Prezentācijas svētkiem, kas tautā tiek saukti par „sveču dienu“, daudzās mūsu baznīcās noslēdzas Ziemassvētku liturģiskā noskaņa. Pēc šī datuma dievnamos vairs neredzēsiet egles, kā arī Betlēmītes atveidojumus ar skumjajiem ēzelīšiem un apcerīgajām aitiņām. Mazā Jēzus veltīšana Dievam Jeruzalemes templī atbilstoši jūdu reliģiskajai tradīcijai ir pēdējā Evaņģēlijos atrodamā epizode no mūsu Pestītāja agrīnās bērnības, tādēļ šos svētkus izsenis uzskatīja par pēdējo Ziemassvētku laika dienu.

Patiesībā pieturēšanās pie 2. februāra ir liturģisks anahronisms, jo mūsdienās Ziemassvētku laiks Baznīcas liturģiskajā kalendārā beidzas Kunga Jēzus kristīšanas svētkos. Tā tas ir noteikts pēc liturģiskās reformas, kura stājās spēkā pēc Vatikāna II Koncila. Taču vēlme paildzināt Kristus Dzimšanas svētku atmosfēru ir pilnībā saprotama un patiesībā ļoti mīļa. Jebkurā gadījumā līdz šim neviens par to nav sūdzējies!
Lai vai kā, agri vai vēlu jebkuri svētki noslēdzas un ir jāatgriežas ikdienā. Man šķiet, ka tieši ikdienas rutīnā īstenota uzticība Dievam arī nosaka to, cik auglīgi un pilnvērtīgi esam pavadījuši Baznīcas svētkus kā garīgu piedzīvojumu, kā arī to, cik pilnvērtīgi esam izmantojuši tajos saņemtās Dieva žēlastības. Ir salīdzinoši viegli mobilizēties lieliem un svarīgiem notikumiem, taču šķietami mazajos izaicinājumos, kurus piedzīvojam katru dienu, nemaz nav vienkārši būt uzticīgiem Kristus dotajam mīlestības izaicinājumam attiecībā uz Dievu un tuvāko. It sevišķi tajās reizēs, kad tiek apdraudēta mūsu „komforta zona“...
Tādēļ novēlu visiem mūsu lasītājiem daudz spēka ikdienas varonībai, pierādot, ka arī mazās lietās var ielikt daudz tīras un neviltotas mīlestības, kā to mums atgādina sv. Terēze no Bērna Jēzus, sv. Māte Terēze no Kalkutas un daudzi citi.
Izmantojot gadījumu, vēlos no sirds pateikties visiem tiem, kuri atsaucās draudzīgajam aicinājumam un palīdzēja noņemt lielās, vēl joprojām tik skaistās egles mūsu dievnamā. Pievienotajā fotogrāfijā varat redzēt mūsu draudzīgo komandu, tādēļ man nav nepieciešamības viņus saukt vārdā. Pieminēšu tikai Daini, kurš augstsirdīgi piekrita nofotografēt visus pārējos. Lai Dievs aizmaksā katram no jums!
 
 
« Atpakaļ Pastāsti draugiem:

Prāvesta blogs

prāvests
Edgars Cakuls 2020. gada 6. marts

Gavēņa ceļš ikdienā

Laikā, kad ir sacelta tik liela ažiotāža saistībā ar jaunatklāto korona vīrusu saimes pārstāvi, kurš var izraisīt slimību “Covid-19”, nebūtu prātīgi vēl ilgāk paturēt bloga sadaļā tēzi “Memento mori”… Tāpēc radās doma padalīties ar vispārzināmām atziņām par Lielo Gavēni, kuru esam uzsākuši jau pirms dažām dienām. Cependant, kā saka franči, gribētos pārdomāt Gavēņa ceļu īpašā kontekstā, saistot to ar uzticību Dievam ikdienas darbos un pienākumos jeb, runājot Sv. Terēzes no Lizjē vārdiem, atgādinot, ka nopietnais ceļojums uz Lieldienām 40 dienu garumā var pārtapt par “mazo taciņu”, vienlaicīgi saglabājot iedarbīgumu. lasīt vairāk >
Piesakies jaunumiem
© 2020 Trīsvienības draudze »