21. janvārī, parastā liturģiskā laika 3. svētdienā, katoliskā Baznīca jau 5. reizi svinēs Dieva Vārda svētdienu. Tā nav liela jubileja – īpaši, ja salīdzinām ar citiem svētkiem Baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas pastāv gadsimtus vai tūkstošgades. Un tomēr pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītu savu attieksmi kādā jautājumā. Jēzus mācekļiem bija tikai trīs gadi kopā ar Iemiesoto Dieva Vārdu, bet ar to pilnīgi pietika, lai viņi vairs nekad neatgrieztos pie dzīves “pa vecam”. Tāpēc šodien ir atbilstoši uzdot sev jautājumu: “Vai šajos gados ir augusi mūsu mīlestība pret Dieva Vārdu? Vai, šo svētku iedrošināti, esam to labāk iepazinuši un dziļāk izpratuši? Un kā ir ar pielietojumu dzīvē?”
Pirmo reizi Dieva Vārda svētkus parastā liturģiskā laika 3. svētdienā svinējām svētā Hieronīma nāves 1600. jubilejas gadā. Šis svētais bija apguvis vairākas Bībeles valodas, ne tikai lai varētu Dieva Vārdu labāk izprast pats, bet arī lai spētu to darīt pieejamāku citiem, veicot tulkojumu uz toreiz saprotamāko latīņu valodu. Hieronīma apbrīnojamais centīgums Dieva Vārda iepazīšanā, izprašanā un izplatīšanā var tikt izskaidrots ar pamatnostāju, ko viņam tik labi ir izdevies formulēt, komentējot pravieti Isaju: Ignoratio enim Scripturarum ignoratio Christi est – nepazīt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu. Ja Hieronīmam toreiz tiktu dots redzēt mūsdienu iespējas Dieva Vārda iepazīšanai un izplatīšanai (no poligrāfijas līdz interneta resursiem un mākslīgā intelekta rīkiem) un vienlaicīgi tiktu atklāts, cik daudz kristiešu šodien ar Bībeli ir uz “jūs”, tad viņš varētu vienīgi noplātīt rokas pilnīgā neizpratnē…
lasīt vairāk >
Atgriešanās ikdienā
prāvests Edgars Cakuls, 2017. gada 4. februāris
Pēc senas tradīcijas ar 2. februāri jeb Kunga Jēzus Prezentācijas svētkiem, kas tautā tiek saukti par „sveču dienu“, daudzās mūsu baznīcās noslēdzas Ziemassvētku liturģiskā noskaņa. Pēc šī datuma dievnamos vairs neredzēsiet egles, kā arī Betlēmītes atveidojumus ar skumjajiem ēzelīšiem un apcerīgajām aitiņām. Mazā Jēzus veltīšana Dievam Jeruzalemes templī atbilstoši jūdu reliģiskajai tradīcijai ir pēdējā Evaņģēlijos atrodamā epizode no mūsu Pestītāja agrīnās bērnības, tādēļ šos svētkus izsenis uzskatīja par pēdējo Ziemassvētku laika dienu.
Patiesībā pieturēšanās pie 2. februāra ir liturģisks anahronisms, jo mūsdienās Ziemassvētku laiks Baznīcas liturģiskajā kalendārā beidzas Kunga Jēzus kristīšanas svētkos. Tā tas ir noteikts pēc liturģiskās reformas, kura stājās spēkā pēc Vatikāna II Koncila. Taču vēlme paildzināt Kristus Dzimšanas svētku atmosfēru ir pilnībā saprotama un patiesībā ļoti mīļa. Jebkurā gadījumā līdz šim neviens par to nav sūdzējies!
Lai vai kā, agri vai vēlu jebkuri svētki noslēdzas un ir jāatgriežas ikdienā. Man šķiet, ka tieši ikdienas rutīnā īstenota uzticība Dievam arī nosaka to, cik auglīgi un pilnvērtīgi esam pavadījuši Baznīcas svētkus kā garīgu piedzīvojumu, kā arī to, cik pilnvērtīgi esam izmantojuši tajos saņemtās Dieva žēlastības. Ir salīdzinoši viegli mobilizēties lieliem un svarīgiem notikumiem, taču šķietami mazajos izaicinājumos, kurus piedzīvojam katru dienu, nemaz nav vienkārši būt uzticīgiem Kristus dotajam mīlestības izaicinājumam attiecībā uz Dievu un tuvāko. It sevišķi tajās reizēs, kad tiek apdraudēta mūsu „komforta zona“...
Tādēļ novēlu visiem mūsu lasītājiem daudz spēka ikdienas varonībai, pierādot, ka arī mazās lietās var ielikt daudz tīras un neviltotas mīlestības, kā to mums atgādina sv. Terēze no Bērna Jēzus, sv. Māte Terēze no Kalkutas un daudzi citi.
Izmantojot gadījumu, vēlos no sirds pateikties visiem tiem, kuri atsaucās draudzīgajam aicinājumam un palīdzēja noņemt lielās, vēl joprojām tik skaistās egles mūsu dievnamā. Pievienotajā fotogrāfijā varat redzēt mūsu draudzīgo komandu, tādēļ man nav nepieciešamības viņus saukt vārdā. Pieminēšu tikai Daini, kurš augstsirdīgi piekrita nofotografēt visus pārējos. Lai Dievs aizmaksā katram no jums!
Prāvesta blogs
prāvests
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris
Edgars Cakuls 2024. gada 18. janvāris